Metālu laikmeta pirmo posmu pieņemts saukt par bronzas laikmetu.
Metāls pārveidoja cilvēka dzīvi. Ražotājsaimniecības attīstība bronzas laikmetā turpinājās. Ar zemkopību un lopkopības attīstību sāka nodarboties arvien lielāks cilvēku skaits.
Uzlabojās zemes apstrādāšanas paņēmieni, piemēram, ar bronzas sirpi varēja daudz ātrāk un vieglāk novākt ražu.
Attēlā: Bronzas laikmeta sirpis. Sirpjiem bronzas laikmetā bija dažādas variācijas, bet forma - aptuveni līdzīga.
Metāla darbarīki sekmēja arī tos darbus, kas saistījās ar lopkopību. Cilvēki iemācījās izaudzēt jaunas un labākas mājlopu šķirnes. Zemkopju un lopkopju sabiedrības sāka dzīvot arvien pārticīgāk. Ražotājsaimniecības attīstība ietekmēja arī seno metalurģiju.
Pārticībā dzīvojošie lopkopji un zemnieki varēja atļauties izmantot vērtīgos metāla izstrādājumus. Senie zemkopji vēlējās apstrādāt arvien lielākus zemes gabalus un tā palielināt ražu. Ar kapli to paveikt nevarēja, jo tas prasīja daudz spēka un laika. Augsni nevarēja pietiekami dziļi uzirdināt. Bronzas laikmetā kapli nomainīja arkls.
Attēlā: Zemes aršana bronzas laikmetā.
Arkls bija kā palielināts kaplis, tikai daudz piemērotāks zemes apstrādei. Sākotnēji arklu vilka cilvēki, bet tad šiem darbiem apmācīja mājdzīvniekus – vēršus. Zemkopis ar arklu, kuru vilka divi vērši, varēja apstrādāt zemi ātri un dziļi.
Jau akmens laikmetā cilvēki pazina maiņu.
Tas bija veids kā iegūt vajadzīgo izejmateriālu vai lietu. Maiņas ceļā dziļi sauszemē dzīvojošās ciltis ieguva dzintaru un jūras gliemežvākus rotām, bet cilvēki jūras piekrastē – augstvērtīgu kramu labu akmens darbarīku izgatavošanai.
Attēlā: Dzintars bija vērtīga maiņas prece; sevišķi bagātīgi dzintara krājumi ceļoja no Baltijas jūras - t.s. "Dzintara ceļš" sniedzās līdz Vidusjūrai.
Tomēr akmens laikmetā maiņa neieņēma svarīgu vietu cilvēka dzīvē. Nozīmīga maiņa kļuva bronzas laikmetā. Varu nevarēja atrast visur. Tā atradnes bija tikai atsevišķās vietās. Ciltis, kas dzīvoja tālu no tām, varu un bronzu varēja iegūt tikai maiņas ceļā. Lai iegūtu tik nepieciešamos metālu, pretī vajadzēja dot to, kas nebija atrodams vara atradņu tuvumā. Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāji varēja apmaiņai dot dzintaru. Rotām, ieročiem un darbarīkiem metāls bija vienmēr nepieciešams. Bronzas laikmetā maiņas sakari starp dažādām apdzīvotām vietām attīstījās un nostiprinājās.
Attēlā: "Dzintara ceļš" savienoja Baltijas jūras piekrasti un Vidusjūras reģionu.
Ne visi lopkopju un zemkopju sabiedrībā dzīvojošie apstrādāja zemi un kopa lopus. Bronzas laikmetā tie, kas prata labāk izgatavot māla traukus vai citas nepieciešamas lietas, apgādāja ar saviem izstrādājumiem pārējos.
Zemkopji un lopkopji varēja daudz vairāk laika veltīt savam darbam. Lietas, kas bija nepieciešamas dzīvei, piemēram, metāla priekšmetus, viņi iemainīja no amatniekiem – cilvēkiem, kas nodarbojās ar kādu noteiktu priekšmetu darināšanu. Tādi bija, piemēram, metalurgi un podnieki. Amatnieki apmaiņā pret saviem izstrādājumiem saņēma graudus un lopus, bet vēlāk arī zeltu un sudrabu.
Svarīgi!
Tuvajos Austrumos apmēram pirms 5000 gadiem izgudroja podnieka ripu.
Attēlā: Uz podnieka ripas darināti bronzas laikmeta trauki no Britu salām.
Podnieka ripa ļāva pagatavot māla traukus ātrāk un labāk. Uz koka ass novietoja divas ripas. Podnieks uz augšējās lika mitru māla piku, bet apakšējo ar kāju strauji iegrieza. Tā kā ripas bija savienotas, griezās arī augšējā, un amatnieks, pieturot māla piku ar roku, izveidoja traukus. Šāds trauks bija daudz glītāks un labāks par to, ko darināja ar rokām. Trauku varēja vieglāk apdedzināt un izžāvēt podnieka krāsnī.
Attēlā: Māla traukus iespējams apdedzināt pat visai vienkāršā veidā - apliktus ar malku zemē izraktā bedrē. Šādu metodi izmēģinājuši Latvijas eksperimentālās arheoloģijas pētnieki.