Bronzas laikmets ir civilizācijas attīstības periods, kurā cilvēki iemācījās veidot vara un alvas sakausējumu - bronzu. Bronzas laikmets ir viens no trim lielajiem aizvēstures periodiem, kas lielākajā daļā pasaules sekoja tūlīt pēc neolīta.
Dienvidāfrikā neolītam sekoja dzelzs laikmets.
Attēlā: Neolīta laikmeta kātcauruma cirvji.
Pētnieki pierādījuši, ka šādu caurumu akmenī izurba ar kaula palīdzību.
Vēlā akmens laikmeta beigās cilvēki bija apguvuši visus iespējamos akmens apstrādes veidus – akmeni skaldīja, slīpēja un urba. No akmens varēja izgatavot visdažādākos priekšmetus, tomēr akmens iespējas bija ierobežotas. Piemēram, akmens nazis bija ļoti biezs, to nevarēja izgatavot pietiekami garu. Arī kaula vai koka sirpis ar akmens asmeni neļāva ražu novākt tik ātri. Akmens rīki bija trausli. No stiprāka piesitiena tie lūza.
Daudzus vajadzīgos priekšmetus izgatavot no akmens bija grūti vai pat neiespējami, tāpēc bija nepieciešami jauni izejmateriāli.
Jaunas iespējas pavēra metāla atklāšana, un pirmais metāls, ko cilvēki iepazina, bija varš.
Attēlā: Vara ieroči un darbarīki.
No vara varēja izgatavot visdažādākās lietas – garus nažus, zobenus, asus cirvjus un labus sirpjus. Ar vara nazi varēja vislabāk apstrādāt kaulu, bet ar vara cirvi - ātrāk nocirst koku.
Tomēr vara rīkiem bija trūkums. Varš ir mīksts metāls, un naža, cirvja vai sirpja asmeņi ātri palika neasi. Protams, tos varēja uzasināt, bet priekšmeti ātri nolietojās.
Cilvēki atklāja, ka, sakausējot varu kopā ar citu mīkstu metālu – alvu, iegūst materiālu, kas ir ievērojami cietāks un piemērotāks dažādu lietu izgatavošanai. Vara un alvas sakausējums ir bronza. 
Attēlā: Bronzas priekšmeti no apbedījumiem - ieroči, darbarīki, rotaslietas.
Nav iespējams precīzi uzzināt, kā pirmo reizi ievēroja vara derīgās īpašības. Varbūt cilvēki, kas dzīvoja vara atradnēm bagātā apvidū, pamanīja, ka, stipri uzsitot tīra vara gabalam, tas maina savu formu. Mērķtiecīgi sitot, varēja piešķirt šim savādajam akmenim tādu formu, kā cilvēki vēlējās. Bet iespējams, ka cilvēki ievēroja, - nokļūstot spēcīgā ugunī, varš izkūst. Atdziestot vara gabals atšķīrās no tā, kāds tas bija pirms nokļūšanas ugunī. Šīs vara īpašības ļāva cilvēkiem apgūt kalšanas un metāla liešanas māku.
Attēlā: Spēcīgā ugunī gan varš, gan bronza izkūst.
Vienkāršākās vara lietas izgatavoja kaļot. Sarežģītākās – cirvjus, šķēpus, sirpja galus vajadzēja atliet. Lai atlietu kādu priekšmetu, mālā vai akmenī izveidoja padziļinājumu vajadzīgajā formā. Spēcīgā ugunī izkausēja varu. Tad izkausēto šķidro metālu ielēja izveidotajā padziļinājumā. (Skat. att. zemāk.)
Atdziestot un sacietējot metāls pieņēma padziļinājuma formu, izveidojot vajadzīgo priekšmetu.
Vara kalšana un liešana bija pirmais solis senajā metāla apstrādē – metalurģijā.
Cilvēki mācījās apstrādāt varu aptuveni pirms 7000 gadu.
Bronzas apstrādes māka parādījās vēl pēc pāris gadu tūkstošiem.
Svarīgi!
Senākās liecības par pirmajiem metāliem atrastas Mazāzijā – tagadējās Irānas valsts teritorijā. Visā pasaulē metāla apstrādes māka neparādījās vienlaicīgi.
Nākamais solis senajā metalurģijā bija bronzas apstrādes apgūšana. Tāpat kā varu, bronzu apstrādāja, to kaļot un lejot.
Attēlā: Bronzas laikmeta metālu apstrādes darbnīca.
Bronzai bija vairāk labu īpašību, nekā varam, - tā bija cietāka par varu, izkausētā veidā bronza labāk piepildīja izveidotās formas padziļinājumu, no bronzas varēja izliet daudz sarežģītākus un izturīgākus priekšmetus.
Lai izgatavotu bronzas cirvi, vajadzēja izveidot formu no divām daļām. Katrā pusē izveidoja padziļinājumu – pusi no cirvja. Tad abas puses salika kopā un sasēja. Ar īpašu māla kausiņu pa veidnes atveri ielēja izkausēto bronzu un gaidīja, kamēr tā atdziest. Kad veidni atvēra un izņēma atlieto priekšmetu, atlika to nedaudz uzlabot un uzasināt asmeni.
Attēlā: Zobena liešana. Priekšplānā redzamas sagataves, no kurām cilvēks izņēmis izgatavoto zobenu.
Senie metalurgi bronzā atlēja ne tikai cirvjus, sirpjus, nažus un zobenus, bet arī rotaslietas. Lai izgatavotu vēl skaistākas rotaslietas, cilvēki apstrādāja arī zeltu un sudrabu.
Attēlā: Bronzas laikmetā darinātas zeltlietas.
Līdz ar metāla apstrādes apguvi cirvjus, nažus, sirpjus un citus darbarīkus sāka izgatavot no jaunā materiāla. Tomēr cilvēki turpināja izmantot arī akmeni. Jaunā materiāla nebija daudz. Tas bija vērtīgs un tā apstrāde bija darbietilpīga. Tādēļ vienlaicīgi ar metāla priekšmetiem daudzas lietas joprojām darināja no akmens un kaula.