Brīvie romieši fizisku darbu uzskatīja par pazemojošu. Lai Romas turīgie pilsoņi varētu dzīvot pārticībā, bet nabadzīgie romieši varētu iztikt bez darba, viņu vietā vajadzēja strādāt vergiem.
Svarīgi!
Vergi – beztiesiski cilvēki, kuru darbs un dzīvība pieder viņu īpašniekam – vergturim.
Vergus iegādājās tirgū. Pēc daudzajiem kariem vergu tirgos ieplūda liels skaits karagūstekņu.
Attēlā: Romiešu karavīri ar karagūstekņiem, kurus pārdos kā vergus
Vergu tirgos varēja nopirkt dažādu profesiju cilvēkus. Vergus piegādāja arī jūras laupītāji.
Cena bija atkarīga no verga vecuma, veselības un izglītības. Lielākā daļa vergu maksāja 300 – 500 denāriju, bet izglītotie vergi bija dārgāki – līdz 1500 denāriju.
Vergi bija sava kunga īpašums – viņa manta. Vergu dzīves apstākļi atšķīrās. To noteica gan tas, kādu darbu vergs darīja, gan kunga raksturs. Īpašnieks varēja vergus tirgot, pārdot, dāvināt, sodīt vai pat palaist brīvībā. Tas notika, ja vergs izdarīja kādus īpašus pakalpojumus savam kungam, ja ar ieročiem rokās cīnījās pret Romas pretiniekiem.
Vergus nogalināt bija aizliegts. Vergs tomēr bija vērtība, un lai tas, kā jebkura lieta, kalpotu pēc iespējas ilgāk un labāk, par vergiem rūpējās, lai tie būtu veseli un stipri.
Attēlā: Senās Romas laika zelta raktuves
Šādās šahtās strādāja vergi, kuri bija nodarbināti smagākajā un bīstamākajā darbā – kalnrūpniecībā.
Akmeņlauztuvju un raktuvju vergiem klājās vissmagāk. Nereti viņi palika pazemē gan dienu, gan nakti. Daudzi mira no smaga darba, indīgām gāzēm vai zaudēja dzīvību zem nogruvumiem.
Smagi bija jāstrādā lauksaimniecībā nodarbinātajiem, kuru darba diena tīrumā ilga no saules lēkta līdz rietam. Tomēr neviens vergs nebija pasargāts no saimnieka vai saimnieces dusmām. Par pārkāpumiem vergus varēja sodīt – nopērt, nedot ēst, nosūtīt uz raktuvēm vai gladiatoru skolu.
Tikai verga saimnieka ziņā bija – ārstēt vai neārstēt slimu vergu. Smagi slimos vergus drīkstēja aizvest uz Tiberīnas jeb Eskulapa salu Tibras upē un atstāt.
Attēlā: Tiberīnas jeb Eskulapa sala Tibras upē Romā
Tiltu, kas savieno salu ar pilsētu, uzbūvēja vēlāk.
No pilsētas izolētā sala Tibras upē bija piemērota vieta slimnīcai, kurā ārstējās cilvēki no lipīgām slimībām; salā tika uzcelts templis dziedniecības aizgādnim - dievam Eskulapam jeb Asklēpijam.
Kad aizvien vairāk vergu īpašnieku šādi atbrīvojās no smagi slimajiem vergiem, imperators Klaudijs izdeva likumu, saskaņā ar kuru salā pamestie vergi, kuriem izdevās izveseļoties, kļuva brīvi, bet saimnieki – zaudēja īpašuma tiesības uz tiem.
Attēlā: Dieva Eskulapa templis salā
No dažādām Romas impērijas malām uz nelielo salu, ko Romas arhitekti izveidoja grezna kuģa formā, devās ļaudis, lai izlūgtos sev dziedniecības dieva Eskulapa labvēlību viņam veltītajā templī.
Verdzība Senajā Romā sasniedza visplašākos apjomus visā seno laiku vēsturē. Romā ieplūda ļoti atšķirīgas vergu masas:
- par saviem kungiem bieži vien kulturālākie grieķi, sīrieši un Mazāzijas iedzīvotāji;
- civilizācijas maz skartie vai neskartie Spānijas, Gallijas ķelti, ģermāņi un Ziemeļāfrikas klejotāji.
Vergi strādāja lauksaimniecībā, raktuvēs, par kalpotājiem mājās, mācīja bērnus, ārstēja romiešus un kļuva par gladiatoriem.
Attēlā: Gladiatoru cīņas Senās Romas mozaīkā
Gladiators (latīņu val. gladius – īss zobens) – īpašos cīņas veidos apmācīts cilvēks, kas arēnā cīnījās ar citiem gladiatoriem vai zvēriem (par gladiatoru cīņām - skat. teoriju tēmā "Senās Romas kultūra").
Visi muižā strādājošie vergi izmantoja vienu virtuvi, kurā gatavoja ēdienu, ēda un varēja arī sasildīties. Tumšajos ziemas vakaros viņi tur arī strādāja – pina virves un grozus.
Par nepaklausību vergus sodīja. Katrā muižā bija dziļš pagrabs, kurā ievietoja sodītos vergus.
Īpašs statuss muižā bija vergam – pārvaldniekam.
Pilsētā vergi strādāja par pavāriem, nesējiem, apkopējiem, dārzniekiem un audējiem. Viņi pavadīja bērnus uz skolu, iepirka un pārdeva preces. Izglītotie vergi spēlēja teātri, skoloja bērnus, strādāja bibliotēkās un ārstēja cilvēkus.
Attēlā: Vergi nesēju darbā. Senās Romas mozaīka
Vergu apģērbs sastāvēja no īsas rupja auduma tunikas un no lupatām sašūta apmetņa. Apģērbu izsniedza vienreiz gadā. Reizi gadā deva arī pāri koka tupeļu. Pilsētās vergi dzīvoja savās telpās kunga namā vai blakus piebūvēs. Arī ēdiens tiem bija daudzveidīgāks.
Lai cik stingra bija uzraudzība, lai cik bargi bija sodi, vergi pretojās. Viņi bēga no saimnieka vai rīkoja dumpjus.
Svarīgi!
Visievērojamākā vergu sacelšanās Itālijā notika 74. – 71. g. p.m.ē. izglītotā trāķieša Spartaka vadībā.
Apmēram 70 gladiatoriem izdevās izbēgt no gladiatoru skolas Kapujā Kampānijā. Viņi devās uz Vezuva kalnu un no turienes uzbruka apkaimes saimniecībām.
Attēlā: Mācības gladiatoru skolā. Mūsdienu rekonstrukcija
Nelielā romiešu vienība, kuru nosūtīja apspiest vergu sacelšanos, cieta sakāvi, bet vergu rokās nonāca ieroči. Pēc tam Spartaka vadītie vergi vēl divas reizes pieveica Romas leģionārus.
Vergu uzvaras arī citus vergus iedvesmoja pievienoties dumpiniekiem. Par to, cik Spartakam bija karotāju, ir dažādi viedokļi. Daži laikabiedri rakstīja, ka viņam izdevies savākt pat 120 000 cilvēku lielu karaspēku.
Saprotot, ka ar Romas armiju būs grūti karot, Spartaks izlēma daļu vergu aizvest pāri Alpiem. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ viņš mainīja plānu un pagriezās uz dienvidiem, cerot pārcelties uz Sicīliju. Šis plāns nepiepildījās, jo pirāti piekrāpa sacelšanās dalībniekus un kuģi norunātajā vietā neieradās. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk nāksies cīnīties ar Romas armiju.
Attēlā: Spartaks un viņa karavīri 2013. gadā iznākušajā filmā "Spartaks"
Spartaks sāka apmācīt karaspēku. Savukārt Senāts no dažādām Romas vietām atsauca kaujās rūdītos leģionus, lai dotu pretsparu vergiem.
Izšķirošā kauja notika Apūlijā 71. g. p.m.ē. pavasarī. Daudzi tūkstoši vergu, tostarp arī pats Spartaks, krita. Apmēram 6000 gūstā saņemto vergu, ik pa 300 metriem gar ceļu no Kapujas līdz Romai, piesita krustā. Tā romieši izrādīja savu pārākumu un cerēja iedvest bailes ikvienam, kurš pretotos Romas varai.