Senajā Romā vīrieši ģērba tuniku un togu, bet sievietes virs tunikas uzvilka stolu un pār plecu lika krāšņu apmetni jeb pallu (skat. att. zemāk). 
Attēlā: Senās Romas patricietes
Svarīgi!
Tunika – seno romiešu krekla paveids, – zem togas valkājams linu vai vilnas apģērbs.
Toga – Senās Romas pilsoņu virsējais apģērbs, apmetnis (pilsoņiem – no balta vilnas auduma, imperatoram – no purpursarkana auduma).
Mājās romieši parasti valkāja tuniku – kreklveida tērpu, ko sajoza ar jostu. Sākumā labajā pusē tunika bija vaļēja un bez piedurknēm, bet vēlāk to papildināja ar īsām piedurknēm.
Vasarā parasti valkāja vienu tuniku, bet ziemā – vairākas, velkot citu pār citu.
Attēlā: Vīrieši labajā pusē tērpti tunikās, bet vīrietim kreisajā pusē virs tunikas uzģērbta toga
Parasti tunika bija baltā krāsā. To mēdza izrotāt atbilstoši kārtai. Piemēram, senatora tunikai bija plata, vertikāla purpurkrāsas apmale.
Tunikā Romas ielās staigāja tikai nabadzīgi ļaudis. Turīgākie romieši, izejot no mājas, virs tunikas ģērba virstērpu jeb togu.
Togas izmēri un stils mainījās, ar laiku palielinājās rotājumu daudzums.
Izplestā veidā tā atgādināja ovālu. Togas abus galus pārmeta pār kreiso plecu. To aplikt parasti palīdzēja vergs, īpaši sakārtojot vienmērīgi krītošās tērpa krokas. Toga parasti bija baltā krāsā, tāpēc tā ātri kļuva netīra. Tā bija tik liela, ka mājās to bija grūti izmazgāt, tāpēc to darīja veļas mazgātāji.
Attēlā: Izpēti, kā uzģērba togu
Arī sievietes valkāja tuniku. Tā bija nedaudz garāka nekā atbilstošais vīriešu apģērbs.
Virs tunikas ģērba stolu. Tā bija gara, krokaina un sniedzās līdz kājas potītei, tāpēc to jostasvietā sasēja. Labajā pusē stola bija vaļā, tāpēc uz pleca to sastiprināja.
Vēlāk stolai bija arī dažāda garuma piedurknes. Stolas apakšējo malu greznoja piešūta citas krāsas auduma josta, kas bija izšūta ar purpuru un zeltu. To pārsvieda pāri kreisajam plecam.
Sieviešu virstērpu sauca par pallu.
Attēlā: Senās Romas freska Pompejos ļauj spriest par romiešu tērpiem 1. gs. m.ē.
Tērpu parasti gatavoja no vilnas.
Audumi bija gan smalkāki, gan biezāki atkarībā no gadalaika un valkātāja turības.
Apģērbu no linu auduma valkāja tikai mājās. No Indijas ieveda arī kokvilnas audumus, taču tie bija maz izplatīti.
Augstu vērtēja lielos zīda audumus, ko ieveda no Ķīnas.
Pati iecienītākā krāsa tērpiem bija baltā. Visdārgākās bija purpura drānas, jo purpura krāsas ieguves process bija sarežģīts un dārgs.
Attēlā: Purpura krāsas apģērbu drīkstēja valkāt tikai imperators un augstākās amatpersonas
Apakšveļu un zeķes senie romieši nepazina. Mednieki un gani kājas aptina ar adītiem vai audekla autiem un vilka kājās sandales. Zābakus romieši uzskatīja par barbaru apaviem.
Sieviešu sandales varēja būt izrotātas ar pērlēm.
Sevišķi stipras ādas sandales lietoja ceļojumos, tādas nēsāja arī karavīri. Karavīru sandalēm zoles apakša bija nostiprināta ar nagliņu rindām.
Svinīgos gadījumos romieši nēsāja dažādas krāsas ādas kurpes.
Attēlā: Izpēti dažus romiešu sandaļu veidus
Galvassegas vīrieši parasti nelietoja, vienīgi dodoties ceļā, galvā uzlika platmali. Turpretī sievietes valkāja apaļas cepures, pie kurām piestiprināja caurspīdīgu galvas apmetni.
Romietes rūpējās par matiem un rūpīgi veidoja frizūras. Tā bija māksla, ko veica speciāli apmācītas verdzenes. Skaisti mati tika uzskatīti par sievietes jaukāko rotu.
Modē bija dzeltenā un sarkanā matu krāsa. Dabiski blondi mati romietēm bija retums, tāpēc viņas izmantoja krāsvielas, ar kuru palīdzību varēja tikt pie zeltblondām vai zeltainām cirtām. Matus vispirms mazgāja sārmā, bet pēc tam ierīvēja ar krāsainu smēri un žāvēja saulē, jo pastāvēja uzskats, ka arī tā var nostiprināt matu krāsu.
Attēlā: Senās Romas tēlniecības paraugi ļauj spriest par daudzveidīgajām sieviešu frizūrām
Ja krāsošana neizdevās vai arī nebija, ko īsti krāsot, Romas dāmas izmantoja parūkas. To izgatavošanai nepieciešamos matus nogrieza karagūsteknēm.
Senajā Romā taisīja arī manikīru, turklāt to darīja romieši, jo tieši viņu kapenēs atrasti visi manikīra veikšanai nepieciešamie piederumi (manikīrs tika veikts jau Senajā Ēģiptē).
Tikai augsti stāvošu vīru sievas drīkstēja lakot nagus. Attiecībā uz krāsu pastāvēja nosacījumi, piemēram, Kleopatra lakoja savus nagus ar zelta putekļiem.
Turīgu ģimeņu sievietes valkāja dažādas rotaslietas.
Attēlā: 2. – 3. gadsimta romiešu zelta auskari ar pērlēm
Romietes nēsāja garus, pērlēm rotātus auskarus un ķēdītes. Pērles tika augstāk vērtētas nekā dimanti. Ar pērlēm apšuva arī tunikas un stolas malas.
Matos stiprināja zelta ķemmes, bet ap kaklu lika pērļu rotas.
Tāpat kā tagad, arī toreiz izpratne par gaumi, skaistumu un modi bija mainīga.
Attēlā: Skaistumkopšana Senajā Romā. Cilnis
Netīros audumus romieši mazgāja sārmā (jo nepazina ziepes), pievienojot ūdenim īpašus mālus, kas uzsūc taukus un citus netīrumus. Bieži vien ūdens vietā lietoja dzīvnieku urīnu. Vairāku dienu laikā sajaucoties ar netīrumiem, tas veidoja kaut ko līdzīgu šķidrām ziepēm, tāpēc labi likvidēja traipus. Pēc tam audumu rūpīgi izskaloja un izkāra žāvēties. Tad audumu uzkārsa un apstrādāja ar sēra tvaikiem. Tie iznīcināja vēl kādu palikušu traipu. Tad drēbi atlika iecietināt. Šīs procedūras laikā audumu iezieda ar īpašas šķirnes mālu, kas to padarīja spīdīgu un aizsargāja pret netīrumiem.