Kristietība (grieķu val. christianos – kristietis, Kristus piekritējs) – mūsdienās ir viena no visplašāk izplatītajām pasaules reliģijām. Tā ir monoteiska reliģija – pielūdz vienu Dievu, un ir balstīta uz Jēzus Kristus mācību.
Kristus dzīvoja 1. gs. sākumā – laikā, kad ebreju apdzīvotās zemes jau bija pakļāvuši romieši un tur izveidojuši Jūdejas provinci. Kristus – sludinātāja darbība notika Jeruzalemē – Jūdejas galvaspilsētā, kur atradās jūdaisma dievam Jahvem uzceltais templis.
Attēlā: Senā Jeruzaleme. Rekonstrukcija
Tātad, kristietība veidojusies Romas impērijas laikā attālā un romiešiem maznozīmīgā Romas provincē.
Reliģiju pētnieki uzskata, ka tieši daudzveidīgās Romas reliģijas un to uzskati arī ietekmēja Kristus mācības vēsti, kas būtībā bija izaugusi no ļoti norobežotās ebreju sabiedrības reliģijas – jūdaisma tradīcijas.
Kristietības pirmsākumi saistās ar Jēzu Kristu.
Par Jēzus dzīvi stāsta Marka, Lūkas, Mateja un Jāņa evaņģēliji Jaunajā Derībā (tā ir daļa no kristiešu reliģiskajiem rakstiem – Bībeles, bet tās kanons sastādīts vairākus gadsimtus pēc Kristus nāves).
Attēlā: Kristus portrets 1. gs. uzceltajā Sīrijas kristiešu kapelā
Portrets datēts ar 4. gadsimtu, ir senākais zināmais Kristus portrets.
Par Kristus māti tiek uzskatīta Marija – kāda sieviete no Nācaretes. Viņas vīrs Jāzeps, saskaņā ar Jaunās Derības leģendu, piederēja pie dzimtas, no kuras aptuveni pirms 1000 gadiem cēlies ebreju valsts valdnieks Dāvids. Kristus, saskaņā ar kristiešu tradīciju, bija Dieva Dēls.
Evaņģēliji vēsta, ka 30 gadu vecumā Kristus licis kādam sludinātājam, vārdā Jānis, Jordānas upē sevi kristīt. Pēc tam Kristus uzsāka sludinātāja darbību, arī dziedināja slimos un darīja dažādas brīnumains lietas.
Viņa mācības galvenā vēsts – lai līdzcilvēki mīl un ciena cits citu, ir pazemīgāki, neiedzīvojas uz citu rēķina, nerada ciešanas citiem. Viņš sludināja nabadzību, žēlsirdību un miermīlību.
Attēlā: Renesanses mākslinieks Džoto vienā no savām freskām attēlojis, kā Kristus nosoda tirgotājus
Tie pie Jeruzalemes tempļa mainīja naudu un par lielu maksu pārdeva upurējamos dzīvniekus.
Ebreju tauta jau sen – kopš savas valsts zaudēšanas asīriešiem pirms 500 gadiem un joprojām – romiešu kundzības laikā, bija gaidījusi, ka Dievs sūtīs sūtni (mesiju), ar kura palīdzību viņi atbrīvosies no romiešu kundzības.
Daudzi ticēja, ka mesija ir Kristus, bet jūdaisma priesteri to neatzina. Viņi apgalvoja, ka Kristus musina tautu un zaimo Dievu, jo daudz no tā, ko sludināja Kristus, neatbilda priesteru nostādnēm. Viņi apsūdzēja Kristu Romas vietvaldim Jūdejā – Poncijam Pilātam.
Saskaņā ar Romas likumiem, viņš Jēzu kopā ar diviem noziedzniekiem lika piesist krustā.
Attēlā: Kristus nāve pie krusta bieži atainota mākslā. Renesanses mākslinieka Džoto freska Padujas Skvoreņi kapelā
Senajā Romā piesišana krustā bija ierasts nāvessods noziedzniekiem no vienkāršās tautas.
Marka, Lūkas, Mateja evaņģēlijos Jaunajā Derībā rakstīts, ka pēc trim dienām Jēzus kaps tika atrasts tukšs, bet Dieva Dēls ir augšāmcēlies un nonācis debesīs.
Par Jēzus darbības turpinātājiem kļuva viņa tuvākie sekotāji – mācekļi (apustuļi), kas sludināja sava skolotāja atziņas, izplatot tās ārpus Jūdejas. Kļuva nepieciešami rakstīti teksti, jo Kristus neko nepierakstīja.
Iepriekš minētie evaņģēliji (tulkojumā evaņģēlijs – prieka vēsts) sarakstīti daudzus gadus pēc Kristus nāves, tajos rakstītais ir citu sekotāju pārstāsts, nevis burtiski Kristus citējumi.
Attēlā: Jāņa evaņģēlija jeb Apokalipses noraksts uz papirusa, datēts ar apmēram 2. gs.
Jāņa evaņģēliju, kura stils ir ļoti atšķirīgs no pārējiem trijiem, pētnieki atzīst par vissenāk uzrakstīto.
Kristietība no Palestīnas un Ēģiptes 1. gs. nonāca Romas impērijas austrumu provincēs kā Mazāzijā un Grieķijā, pēc tam neliela kristiešu draudze izveidojās arī impērijas galvaspilsētā Romā.
Kristietībai vispirms pievērsās pilsētnieki, laukos romieši palika uzticīgi saviem tradicionālajiem dieviem.
Pirmo kristiešu draudzes bija nelielas. Romā viņi netika ieredzēti, jo atteicās pielūgt romiešu dievus, atteicās pielūgt imperatorus un veidoja savas noslēgtas kopienas – dzīvoja saskaņā ar Kristus sludināto viena Dieva reliģiju.
Romieši uzskatīja, ka kristieši apdraud mieru, saskaņu un labklājību valstī.
Attēlā: Saskaņā ar kristiešu leģendu, Svētā Pētera katedrāle Romā Vatikānā – katoļu baznīcas centrā uzcelta virs Svētā Pētera kapa
Sv. Pēteris – viens no Kristus mācekļiem tiek uzskatīts par Romas draudzes izveidotāju.
Sākumā kristiešiem dievnamu nebija. Lūgšanas viņi noturēja bagātu kristiešu namos un mirušo apbedīšanas vietās – katakombās. 
Pirmās katakombu kapenes radušās ap 150. g. p.m.ē. Tās bija izraktas plašas apakšzemes ejas, daudzviet vairākos stāvos. Katakombu ejās veidoja iedobumus mirušo novietošanai, tad iedobumus aizklāja ar māla vai akmens plāksnēm, aizmūrēja un pielika uzrakstus.
Sākumā tās bija atsevišķu dzimtu apbedījuma vietas, bet vēlāk – kristiešu draudžu kapenes. Pieminot mirušos, piederīgie šeit pulcējās uz mielastu.
Attēlā: Senās kristiešu apbedījumu un saietu vietas Romā – katakombas
Romas apkārtnē kopējais katakombu garums ir ap 800 km. Lielākā daļa katakombu, sākot ar 10. gs., tika aizmirstas un tikai ap 1600. gadu tās sāka atklāt no jauna.
Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romas impērijā kristiešus nežēlīgi vajāja. Kristiešu vajāšana sākās 64. g. imperatora Nerona laikā.
Romā izcēlās liels ugunsgrēks, kas nedēļas laikā nopostīja lielu daļu pilsētas. Ēkas bija uzbūvētas cieši līdzās cita citai, to augšstāvi – būvēti no koka, tāpēc uguns izplatījās strauji un neapturami. Klīda baumas, ka vainīgs pats Nerons, bet imperators centās uzvelt vainu kristiešiem.
Attēlā: Imperators Nerons un degošā Roma
Tas bijis viens no iecienītiem sižetiem mākslā.
3. gs. ar nežēlību pret kristiešiem izcēlās imperatoru Decija un Diokletiāna laiks. Par spīti vajāšanām, kristietība Romas impērijā sāka izplatīties.
Svarīgi!
313. gadā imperators Konstantīns piešķīra kristiešiem reliģisko brīvību, bet 4. gs. beigās kristietība kļuva par Romas impērijas vienīgo reliģiju.
Imperatori bija sapratuši, ka viena reliģija ar vienu dievu stiprina viena imperatora varu – viens papildina otru. Valsts uzņēmās kristīgās ticības aizstāvēšanu.
Kad kristieši ieguva iespēju pulcēties legāli, par sapulču vietām kļuva bazilikas – agrākie tiesas un tirdzniecības nami.
Attēlā: Svētās Sabīnas bazilika Romā
Tā būvēta viduslaikos atbilstoši romiešu bazilikas konstrukcijai, papildinot centrālo jomu ar puslokveidīgu altāra daļu.
Bazilikas tipa ēkās ir taisnstūrveida zāle, kas gareniski sadalīta ar kolonnu rindām trijās daļās. Vidusjoms ir platāks un augstāks.
Vēlāk, viduslaiku otrajā pusē bazilikām pakāpeniski mainīja stilu – piebūvēja puslokveidīgu izbūvi – apsīdu (nosaki att.), sāka piebūvēt šķērsjomus, tā ēkai veidojot krusta formu. Izveidojās viduslaiku arhitektūras stils -– romānika. Tā nosaukums ir atsauce uz Senās Romas arhitektūras mantojumu. Apsīdā bija novietots tronis bīskapam, altāris, zem altāra atradās kāda svētā pīšļi. Gaisma telpā iekļuva pa logiem, kas atradās virs sānu jomiem. Dievlūdzēji izvietojās vidusjomā (izpēti att. iepriekš!).
Attēlā: Senās Romas laika grandiozās bazilikas drupas mūsdienās
Romiešu vēsturnieks Tacits par kristiešu vajāšanām.
Nerons apsūdzēja un spīdzināja cilvēkus, kuri ar ļaunajiem darbiem bija noskaņojuši pret sevi sabiedrību, – tie piederēja pie grupas, kuru visi pazīst ar nosaukumu – kristieši.
Imperatora Tibērija valdīšanas laikā Jūdejas pārvaldnieks Poncijs Pilāts (..) Kristu sodīja ar nāvi. Kristiešu postošā māņticība uz laiku tika nomākta, bet nu tā atkal sākusi dzīt asnus – šoreiz ne tikai Jūdejā, bet arī pašā Romā. (..) Vispirms tie, kas atzina sevi par kristiešiem, tika apcietināti. Tad, balstoties uz informāciju, notiesāja simtiem cilvēku – vairāk par viņu sabiedriskajiem uzskatiem nekā par dedzināšanu. Nāves priekšā viņi tika apsmieti. Vainīgos ietērpa meža zvēru ādās, uzrīdīja viņiem suņus, sita krustā vai dzīvus sadedzināja, kad satumsa, – viņi dega kā lāpas. Nērons atvēra savus dārzus publikai, lai daudzi varētu noskatīties šajā izrādē, sarīkoja soda izpildi arēnā, un pats vēroja to kopā ar pūli vai, ģērbies karavīra tērpā, stāvēja kājās kaujas ratos. Rezultātā, kaut arī sodītie bija vainīgi kristīgās ticības piekopšanā un bija pelnījuši nāvi, ļaudis sāka viņiem just līdzi.