Par barbariem grieķi un romieši sauca ikvienu svešzemnieku un tautas, kas dzīvoja ārpus viņu zemju robežām, kas runāja viņiem nesaprotamā valodā.
Ārpus Romas impērijas dzīvojošos cilšu piederīgos bieži vien uzskatīja par mežoņiem, tāpēc, ka viņi nedzīvoja pilsētās un nepazina rakstību. Taču barbari lieliski apstrādāja metālu, bija labi zemnieki un karotāji. Katrai ciltij bija savas tradīcijas un pārvalde.
Attēlā: 5. - 7. gs. franku meistarīgi darinātās rotaslietas
Romiešu ziemeļu kaimiņi bija ģermāņu ciltis, kas apdzīvoja plašas zemes starp Reinu, Donavu, Vislu un Skandināvijas pussalu dienvidu daļu. Laika gaitā mazākās ciltis apvienojās spēcīgās cilšu savienībās.
Ciltis, kuras dzīvoja romiešiem tuvu kaimiņos:
-
aizguva no romiešiem jaunas saimniekošanas prasmes,
-
iemācījās rīkoties ar romiešu darbarīkiem,
-
apguva romiešu kultūru.
Lai iegūtu labākas zemes, bagātības un karagūstekņus, barbari uzbruka romiešiem.
Attēlā: Ģermāņu un romiešu sadursme
Kad Romas impērijā sākās jukas, arvien grūtāk bija atvairīt ģermāņu iebrukumus. Tāpēc romieši slēdza ar viņiem līgumu un atļāva apmesties impērijas pierobežas apgabalos.
Ģermāņi nodarbojās ar zemkopību un lopkopību, kā arī veidoja savas vienības romiešu karaspēkā un aizsargāja Romas impērijas robežas pret iebrucējiem.
Romas impērijas pastāvēšanas pēdējā gadsimtā daudzi ģermāņu vadoņi ieguva augstus amatus un kopš 4. gs. vidus viņiem faktiski piederēja militārā vara. Daudzi ķeizara padomnieki bija ģermāņi.
Attēlā: Ģermāņu karavīri Romas armijā
Romas impēriju apdraudēja ne tikai kaimiņu ciltis.
4. gs. otrajā pusē sākās Lielā tautu staigāšana. Tā turpinājās līdz 6. gs. otrajai pusei.
Svarīgi!
Lielā tautu staigāšana - ģermāņu, slāvu u.c. barbaru cilšu pārvietošanās Viduseiropā un iebrukumi Rietumromas impērijas teritorijā laika posmā 375. gada līdz 6. gadsimta otrajai pusei.
Rezultātā daudzas Eiropas tautas mainīja savas dzīvesvietas.
Attēlā: Kartē bultas norāda huņņu iebrukuma virzienu un tā izraisīto cilšu pārvietošanos Eiropā - Lielo tautu staigāšanu
Par huņņiem sauca klejotāju ciltis, kas 4. gs. vidū atstāja savas teritorijas Āzijas austrumos un virzījās uz Melnās jūras piekrastes zemēm.
Ar savu izskatu, paražām un dzīvesveidu viņi biedēja visu Eiropu.
Sākumā bija huņņu iebrukums Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Tur dzīvojošā ģermāņu cilts goti 375. gadā bija spiesta pamest savas dzīvesvietas un lūgt patvērumu romiešiem. Ar Romas ķeizara atļauju viņi apmetās Donavas upes lejtecē (tagadējā Bulgārijā) un uzņēmās impērijas robežu aizsardzību. Huņņi sakāva gotu karaspēku un izveidoja valsti. Tās valdnieku Atillu viņa cietsirdības dēļ laikabiedri dēvēja par „Dieva rīksti”.
Attēlā: Atilla, huņņu valdnieks. Atveidojums muzejā Ungārijā
Taču drīz romiešiem un gotiem radās domstarpības. 410. gadā vestgotu karaļa Alariha vadītais karaspēks aplenca Romu. Pēc ilgstoša aplenkuma bada novārdzinātie pilsētnieki paši atvēra Romas vārtus un vestgoti ienāca pilsētā.
451. gadā Katalaunas laukos romiešu, gotu un franku spēkiem izdevās huņņus sakaut. Pēc Atillas nāves 453. gadā huņņu valsts sabruka.
Barbaru ciltis gan apdraudēja Romu vēl vairākas reizes. Sevišķi smagus postījumus 455. gadā nodarīja cita ģermāņu cilts – vandaļi. Pilsētas izlaupīšana turpinājās 14 dienas.
Attēlā: Vandaļu uzbrukums Romai 455. gadā. Attēlojums mākslā
Mūsdienās vārdu „vandalisms” lieto, ja runā par bezjēdzīgu graušanu un laupīšanu.
476. gadā viens no Romas algotņu vadoņiem Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas imperatoru.
Algotņi - karavīri, kas par dienestu saņem noteiktu atlīdzību.
Viņš sevi nepasludināja par Rietumromas ķeizaru, bet izveidoja ģermāņu karalisti Itālijā un kļuva par tās karali. Barbari Romiešu zemēs ienāca kā karotāji.
Svarīgi!
476. gadu pieņemts uzskatīt par Rietumromas bojāejas gadu - Eiropā beidza pastāvēt Romas impērija - beidzās senie laiki. Austrumroma jeb Bizantija turpināja pastāvēt līdz 15. gs.
Barbari aizņēma tukšās, nevienam nepiederošās zemes vai, izmantojot iekarotāju tiesības, vienkārši atņēma romiešiem daļu aramzemes. Barbaru valdnieku rokās nonāca arī Rietumromas imperatora īpašumi provincēs.
Attēlā: Barbaru iebrukuma rezultātā Roma kļuva šāda - sagrauti un sabrukuši tempļi un amfiteātri, Romas forumā ganījās lopi. Attēlojums mākslā
Daudzus romiešu sasniegumus barbari vienkārši neprata izmantot. Celtnes un tilti sabruka, ceļi netika laboti, pagrima pilsētas, tirdzniecība kļuva nedroša, dzīve koncentrējās lauku saimniecībās. Kaut arī ģermāņu valdnieku vidū bija izglītoti cilvēki, kopējais izglītības līmenis pazeminājās - barbaru sabiedrība neprata ne lasīt, ne rakstīt, neredzēja jēgu saglabāt grāmatas, līdz ar to - tajās atrodamās antīkās pasaules zināšanas.
Pāris gadsimtu laikā Eiropas politiskā karte pilnīgi izmainījās. Rietumromas impērija bija sagrauta. Itālijā un tās provincēs izveidojās barbaru valstis (skat. karti zemāk).
Attēlā: Barbaru valstis Eiropā ap 530. gadu un Bizantijas jeb Austrumromas impērija
Nekur ģermāņu ciltis nedzīvoja pilsētās un pat negrib labprāt dzīvot vienkopus. Viņi dzīvo sadalījušies un izklaidus, kur iepaticies avots, lauks vai mežs. Ciemus ceļ ne pa mūsu paražai: katrs savam namam visapkārt atstāj brīvu laukumu vai nu kā nodrošinājumu pret ugunsgrēku gadījumiem, vai aiz nemākulības namu celšanā. Nelieto viņi pat ne plēstu akmeņu, ne ķieģeļu: visu ceļ no bezveida baļķiem bez izskata un jaukuma. (..)
Valdniekus tie izraugās no dižciltīgiem, vadoņus – no vīrišķīgiem. Bet valdnieku vara nav neierobežot vai patvaļīga. Un vadoņi vairāk nekā ar pavēli panāk ar labu paraugu. (..) Kad tie ir devušies kaujās, kauns ir virsaitim tikt pārspētam drosmē, kauns pavadoņiem – netikt līdzi virsaitim. (..)
Ja dzimtā zeme atrodas ilga miera vai bezdarbības sastingumā, daudzi no dižciltīgiem jaunekļiem paši uzmeklē tās ciltis, kam ir kāds karš, jo mierīga dzīve šai tautai netīk un briesmās ir vieglāk gūt slavu, bet lielu pavadoņu skaitu var uzturēt tikai ar varas darbiem un karu. (..)
Zeme gan ir izskata ziņā diezgan nevienāda, bet vispāri pilna drausmīgu mežu vai nejauku purvu. (..) Sējumi tur aug labi, augļu koki nepadodas, lopu – daudz. (..) Robežai tuvāki (ģermāņi) tomēr prot tirdzniecības sakaru dēļ cienīt zeltu un sudrabu un atzīst un izraugās dažus mūsu monētu veidus; zemes iekšienē pa vecam turas pie vienkāršākās preču apmaiņas. (..)
(Romiešu vēsturnieks Tacits par ģermāņiem, 98. gadā)