Mūsu ēras 3. gadsimtā Romas impērija piedzīvoja vienu no smagākajām krīzēm savā pastāvēšanas vēsturē. Krīze bija vērojama valsts pārvaldē, armijā, saimniecībā un ārējā politikā.
Visgrūtākā problēma bija impērijas robežu nosargāšana:
- Ziemeļos pie Reinas un Donavas to apdraudēja ģermāņu tautas: alemāņi, goti un franki, kuri meklēja laupījumu un jaunas apmešanās vietas. Šie iebrukumi nodarīja lielu postu, jo barbari nopostīja daudzas romiešu pilsētas, laupīja un slepkavoja iedzīvotājus.
- Austrumu robežu apdraudēja persieši.
Attēlā: Romas impērija 2. gs. beigās
Valsts bija sasniegusi milzu izmēru.
Romas impērijas robežas sniedzās tūkstošiem kilometru tālu, bet romiešu karaspēks vairs nebija tik stiprs, lai robežas nosargātu. Augošo ārējo briesmu dēļ nācās palielināt armiju, bet arvien mazāk bija Romas pilsoņu, kuri gribētu brīvprātīgi kļūt par karavīriem. Nelīdzēja arī karavīru algu paaugstināšana. Ja imperatora Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā (27. g. p.m.ē. – 14. g. m.ē.) karavīra alga bija 150 denāriji (sudraba monētas) gadā, imperatora Domiciāna valdīšanas laikā (81. g. - 96. g.) - jau 300 denāriji, tad imperatora Karakallas valdīšanas laikā (212. g. - 217. g.) alga sasniedza 750 denārijus gadā.
Vietās, kur valsts robežu nesargāja dabiski šķēršļi, piemēram, upes Donava un Reina vai augsti kalni, tika būvēti nocietinājumi.
Attēlā: Tā mūsdienās izskatās 2. gs. vidū uzbūvētais imperatora Adriana valnis Britānijā
Imperatoru vara Romā bija vāja un nestabila. Tās galvenais balsts bija armija, kuras ietekme laika gaitā bija pieaugusi tik ļoti, ka tā varēja iecelt savus karavadoņus par valdniekiem.
Kopš 193. gadā karavadoni Septīmiju Sevēru, dzimušu mūsdienu Lībijā, viņa karavīri pasludināja par imperatoru. Pie varas Romā bija imperatori, kas nebija dzimuši Itālijā, bet gan Romas impērijas provincēs.
Senāts bija zaudējis savu lomu, jo imperatoriem nebija vajadzīgi senatoru padomi.
Bieža parādība bija intrigas, vardarbība un sazvērestības cīņā par imperatora titulu.
Attēlā: Imperators Karakalla
Pēc Septīmija Sevēra nāves pie varas nāca viņa dēls Karakalla, kurš nogalināja savu brāli, Romas impērijā nodibināja nežēlīgu režīmu, izrēķinoties ar saviem pretiniekiem.
3. gs. arī impērijas saimnieciskajā dzīvē bija iestājusies krīze:
- Valsts izdevumi karošanas vajadzībām tukšoja impērijas kasi;
- Iedzīvotājiem tika palielinātas nodevas;
- Daudzi amatnieki un tirgotāji izputēja;
- Neapmierinātība provincēs dažviet pārauga nemieros.
Romas impērijas beigu posmā vēsture min dažus valdniekus, kuri mēģināja veikt pasākumus, lai uzlabotu situāciju valstī un kuru pārveidojumi bija daļēji veiksmīgi.
Attēlā: Imperatora Diokletiāna atveids uz romiešu monētas
- Diokletiāns (284 - 305) sadalīja milzīgo impēriju sīkākās pārvaldes vienībās un nodibināja stingrāku kontroli pār nodokļu ieplūšanu valsts kasē.
- Konstantīns I Lielais (306 - 337) ne tikai piešķīra kristiešiem ticības brīvību, bet arī rūpējās par saimnieciskās situācijas uzlabošanu, sāka kalt jaunas, vērtīgākas monētas – zelta solīdus. Bijusī grieķu kolonija Bizantija tika nosaukta viņa vārdā - par Konstantinopoli (tagad Stambula) un kļuva par impērijas jauno galvaspilsētu.
Šis smagais periods 395. gadā beidzās ar impērijas sadalīšanu. Imperators Teodosijs pirms nāves valsts austrumu daļu novēlēja dēlam Arkādijam, bet valsts rietumu daļu - dēlam Honorijam.
Attēlā: Sadalītā Romas impērija
Izveidojās Austrumromas impērija ar galvaspilsētu Konstantinopoli un Rietumromas impērija, kuras galvaspilsētas bija Roma un Ravenna.
Senās Romas ēkas un to drupas kādreizējā Konstantinopolē, mūsdienu Stambulā var izsekot vēl tagad. Noskaties par to šo video!
5. gs. notika daudzi huņņu un ģermāņu iebrukumi Rietumromas impērijas teritorijā, un 476. gadā tā beidza pastāvēt (par šo tēmu - skat. nākošo teoriju).
Austrumromas impērija turpināja attīstību līdz 15. gadsimtam, kad to iekaroja turki.