Karošanai bija liela nozīme romiešu dzīvē. Veiksmīgākie karotāji saņēma labus amatus un pagodinājumus.
Romieši pierada pie domas, ka labklājības pamats ir regulārs kara laupījums – bagātības, jaunas zemes un vergi, kā arī ienākumi no provincēm – iekarotajām teritorijām ārpus Apenīnu pussalas.
Attēlā: Karte ļauj izpētīt, kuras provinces Roma iekaroja līdz 114. g. p.m.ē. (zilās karavīru figūriņas) un kuras provinces – pēc 114. g. p.m.ē. (oranžās karavīru figūriņas)
Svarīgi!
Province – romiešu iekarotā teritorija ārpus Itālijas; mūsdienās – teritorija, kas atrodas samērā tālu no valsts galvaspilsētas.
Katram pilsonim no 17 līdz 60 gadu vecumam kara gadījumā bija jākļūst par karavīru.
Romieša karavīra apbruņojums sastāvēja no šķēpa, zobena, vairoga, bruņucepures, krūšu un kāju bruņām. Romiešu zobeni (latīņu val. –gladis - arī jēdziena "gladiators" izcelsmes avots) bija īsi - tos varēja nēsāt pie jostas (izpēti karavīru apbruņojumu attēlā zemāk).
Attēlā: Mūsdienās Romas iedzīvotāji mēdz rekonstruēt seno romiešu kaujinieku tērpus un ieročus, kā arī gājienus un cīņas
Apbruņojums un ieroči bija jāsagādā pašam karotājam, bet to spēja tikai turīgi ļaudis. Viņi veidoja smagi bruņotas kājnieku vienības (skat. att. iepriekš).
Nabadzīgākie kļuva par viegli bruņotiem kājniekiem, kuru galvenais ierocis bija linga (ierīce akmeņu mešanai).
Aristokrāti veidoja jātnieku vienības.
Attēlā: Senās Romas karavīra – jātnieka rekonstruējums mūsdienās
Romas armijas pamatvienība bija leģions, kurā ietilpa kājnieki un jātnieki.
Republikas laikā (5. gs. p.m.ē. – 1. gs. p.m.ē.) leģionā bija 4200 kājnieku un 300 jātnieku, sākumā bija 2 leģioni.
Impērijas laikā (ar 1. gs. p.m.ē. – 5. gs. m.ē.) leģionu skaits pieauga, sasniedzot pat 333 leģionus. Leģionā valdīja stingra disciplīna.
Laikabiedri rakstīja, ka romieši par kaunu uzskatīja, ja kāds melīgi sev piedēvē drošsirdīgu varoņdarbu vai gļēvulīgi pamet savu posteni, vai atstāj ieroci kaujas laukā. Ja visa kaujas vienība pārkāpa disciplīnu, to nostādīja ierindā un katru desmito karavīru sodīja ar nāvi.
Attēlā: Ne mazums romiešu karavīru iemūžināti Senās Romas mākslā
Romieši prata arī vairot karavīra drosmi. Par izcilu drošsirdību konsuls visa karaspēka priekšā cildināja un apbalvoja varoņus.
Svarīgi!
Romieši, izmantojot militāro pārākumu un politisko gudrību, ar laiku pakļāva visu Itāliju (skat. karti zemāk).
Ar iekarotajām ciltīm vai pilsētām slēdza līgumu, kurā bija noteiktas uzvarēto tiesības un pienākumi pret Romu. Līgumi bija dažādi. Pakļautie, kas neizrādīja lielu pretestību, saņēma pilnas romiešu tiesības, citi – ierobežotas, un lielākais vairums itāliku kļuva par romiešu sabiedrotajiem.
Ar laiku visas Apenīnu pussalas iedzīvotāji runāja romiešu izmantotajā valodā - latīņu valodā, un viņiem bija līdzīgs dzīvesveids.
Attēlā: Karte sniedz iespēju izpētīt romiešu ekspansiju Itālijā un tās piekrastes salās Vidusjūrā
Aiz jūras šauruma Itālijas dienvidos atradās Sicīlijas sala, kas arī vilināja romiešus. Tās lielākā daļa atradās grieķu kolonijas Sirakūzu ietekmē, bet salas dienvidrietumi piederēja Kartāgai, kas tolaik bija varenākā valsts Vidusjūras rietumu daļā un vairāk nekā 300 gadus veiksmīgi tirgojās ar Romu.
Kartāgu bija dibinājuši feniķieši, kurus romieši sauca par pūniešiem.
Laikā no 264. g. p.m.ē. līdz 146. g. p.m.ē. romieši izcīnīja trīs karus ar pūniešiem, lai atņemtu Kartāgai kontroli pār Vidusjūras rietumu daļu.
Attēlā: Karte ar Pūniešu kara pārskatu
Karte ļauj izsekot galvenajiem karagājieniem un lielākajām kaujām pūniešu karu laikā – zaļā bulta parāda feniķiešu karavadoņa Hannibala vadīto uzbrukumu Itālijā, bet sarkanā – romiešu uzbrukumu Kartāgai, kura laikā pilsēta tika pilnībā iznīcināta.
Romieši Kartāgu pilnībā iznīcināja trešā kara laikā 146. g. p.m.ē.
Roma kļuva par noteicēju Vidusjūras rietumu daļā.
Roma pakļāva arī Maķedoniju, grieķu pilsētvalstis un lielāko daļu valstu Vidusjūras austrumu daļā.
No mazas pilsētvalsts Roma bija izaugusi par varenāko Vidusjūras lielvalsti (skat. karti teorijas sākumā).
Attēlā: Augot iekarotajām teritorijām, auga arī Roma, kļūstot par sava laika skaistāko, varenāko un lielāko pilsētu, kuras iedzīvotāju skaits sasniedz miljonu. Rekonstrukcija
Mēdz teikt, ka romieši attiecībā uz iekarotajām teritorijām pielietoja „skaldi un valdi” principu. Iekarotajās teritorijās romieši atņēma daļu zemes un pasludināja to par romiešu tautas īpašumu.
Lai pārvaldītu provinces, Romai bija vajadzīga liela armija, karavīri bieži bija ilgstoši prom no mājām. Tas, savukārt, kavēja saimniecības attīstību, tāpēc ap 2. gs. p.m.ē. Romā izveidoja profesionālu karaspēku. Karavīri tajā pieteicās brīvprātīgi un par dienestu armijā saņēma algu.
Pēc 16 - 20 gadu dienesta viņiem piešķīra zemi un ļāva atgriezties mierīgā dzīvē.
Attēlā: Vēsturiskās filmas "Gladiators" epizode, kurā filmas galvenais varonis – karavīrs sapnī atgriežas savās lauku mājās pie ģimenes
Nozīmīgākie romiešu kari, iekarojumi:
• 340. g. p.m.ē. – 290. g. p.m.ē. – romieši pakļauj Itāliju;
• 264. g. p.m.ē. – 146. g. p.m.ē. – Pūniešu kari, kuru rezultātā romieši pakļauj feniķiešus;
• 215. g. p.m.ē. – 168. g. p.m.ē. – Roma iekaro Maķedoniju;
• 195. g. p.m.ē. – 179. g. p.m.ē. – Roma iekaro Pireneju pussalu;
• 58. g. p.m.ē. – 50. g. p.m.ē. – Roma iekaro Galliju (aptuveni mūsdienu Francijas teritoriju);
• 30. g. p.m.ē. – tiek iekarota Ēģipte;
• 12. g. p.m.ē. – 9. g. p.m.ē. – Roma iekaro Spāniju, Pannoniju un iebrūk Ģermānijā;
• 42. g. m.ē. – 43. g. m.ē. – Roma iekaro Britānijas dienvidus;
• 101. g. m.ē. – 106. g. m.ē. – Roma iekaro Dākiju (aptuveni mūsdienu Austrijas, Čehijas, Ungārijas teritorijas);
• 114. g. m.ē. – 180. g. m.ē. – Romas kari ar ģermāņiem, Partu un Armēniju.