Romā bija dažādas iedzīvotāju grupas.
Dižciltīgos, kuri dzīvoja Romā kopš tās dibināšanas, dēvēja par patriciešiem (latīņu valodā pater – tēvs).
Attēlā: Romas dižciltīgie - patricieši, kurus apkalpo vergi. Attēlojums romiešu freskā
Romas aristokrātisko dzimtu pēctečiem bija noteicošā loma valsts pārvaldē līdz 3. gs. p.m.ē. Viņiem piederēja lieli zemes īpašumi.
Pēc valdnieku gāšanas patriciešu rokās atradās visa vara.
Patriciešu dzimtu vecākie bija senatori un bieži ieņēma augstākos amatus Romā.
Attēlā: Romas vienkāršie iedzīvotāji - plebeji. Attēlojums romiešu freskā
Plebeji – Romas vienkāršie iedzīvotāji (latīņu val. plebs – vienkāršā tauta) bija iedzīvotāju lielākā grupa. Pilsētā viņi nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Laukos tie bija zemnieki
– nelielu zemes gabalu īpašnieki.
Tā kā arī plebeji bija Romas pilsoņi, viņi piedalījās tautas sapulcē un kopš 3. gs. p.m.ē. varēja arī ieņemt valsts amatus.
Vairums plebeju nebija turīgi un kalpoja armijā kā smagi bruņoti kājnieki.
Attēlā: Romā bija arī vergi, kas veica visdažādākos darbus. Attēlojums romiešu freskā
Vergi bija vai nu karagūstekņi, vai arī nonākuši verdzībā parādu dēļ. Viņus uzskatīja par īpašnieka mantu. 3. gs. p.m.ē. gandrīz katrs ceturtais Romas iedzīvotājs bija vergs.
Daļa trūcīgo brīvo romiešu jeb klientu atradās turīgo līdzpilsoņu jeb patronu īpašā aizsardzībā. Patrons rūpējās, lai klientam būtu pārtika, savukārt klients pildīja patrona rīkojumus un tautas sapulcē balsoja tā, kā bija izdevīgi patronam.
Tautas sapulcē piedalījās visi pieaugušie romiešu vīrieši – pilsoņi.
Izpēti shēmu zemāk - kā darbojās Romas republikas pārvalde!
Attēlā: Romas pārvalde republikas laikā
Tautas sapulcē:
- ievēlēja amatpersonas,
- pieteica karu un slēdza mieru,
- balsoja par likumiem.
Pēc valdnieka padzīšanas pieauga Senāta nozīme.
Svarīgi!
Senāts – (latīņu val. senatus – vecāko padome) – augstākā varas institūcija Romas republikas laikā.
Attēlā: Debates Senās Romas Senātā
Sākumā Senāts bija vecāko padome. Republikas laikā vairāki simti senatoru pārzināja naudas lietas, ārpolitiku, iekaroto zemju pārvaldi un pārvadīja amatpersonu ievēlēšanu.
Senators palika amatā uz mūžu.
Romas republikā pilsoņi varēja ieņemt arī citus valsts amatus.
Augstākie amatvīri bija divi uz gadu ievēlēti konsuli. Viņiem abiem bija vienādas tiesības.
Attēlā: Romas republikas konsuls Lūcijs Kornēlijs Sulla. Senās Romas skulptūra
Konsuli varēja atcelt viens otra rīkojumus, komandēja karaspēku, vadīja Senāta sēdes, pārraudzīja likumu izpildi, viņiem piederēja augstākā tiesu vara un viņi varēja uzlikt veto (latīņu val. veto – aizliedzu) citu amatpersonu lēmumiem.
Konsuli valkāja baltu apmetni – togu ar platu purpura krāsas apmali. Pildot amatu, viņi sēdēja ziloņkaula krēslā. Konsulus pavadīja 12 pavadoņi – liktori.
Svarīgi!
Konsuls – augstākā amatpersona Senajā Romā.
Kad valstij draudēja briesmas, Senāts atcēla konsulus un uz pusgadu iecēla diktatoru, kas koncentrēja savās rokās visu varu. Viņa pienākums bija novērst draudus valstij.
Attēlā: Tautas tribūni uzklausa plebejus
Plebeju interešu aizstāvībai tika ievēlētas speciālas amatpersonas – tautas tribūni, kuru pienākums bija aizstāvēt plebejus pret amatvīru un Senāta netaisnībām. Tautas tribūnu durvīm bija jābūt atvērtām dienu un nakti. Ja amatvīru vai Senāta lēmums kaitēja tautai, tautas tribūniem bija tiesības pateikt „veto!” un lēmums vairs nebija spēkā.
Vēlākajos gadsimtos tautas tribūni ieguva tiesības kļūt par konsuliem un senatoriem.
Bija arī citas amatpersonas, kuras gādāja par kārtību un mieru pilsētā, pārzināja valsts kasi un pat pārraudzīja pilsoņu privāto dzīvi. Amatpersonas Romā dēvēja par maģistrātiem.
Attēlā: Senās Romas pretors - maģistrāts, kura rokās bija tiesu vara
Pretors gādāja par tiesiskuma nodrošināšanu Romā; pretori bija arī Romas provinču pārvaldnieki.
Svarīgi!
Romas republikas laikā apkopoja un pierakstīja likumus, kas veidoja pamatu vēlākajai Eiropas tiesību sistēmai.
Romas republikā tika ievēroti šādi principi:
- amatā cilvēku ievēlēja;
- amata pildīšanas laiks bija īss;
- amatpersona bija atbildīga tautai (tautas sapulcei);
- amatu pildīja bez atlīdzības;
- vienu jomu pārzināja ne mazāk kā divas amatpersonas.
Attēlā: Romieši un 12 plākšņu jeb 12 tabulu likumi Romas forumā
Ap 450. g. p.m.ē. tika pierakstīti un apkopoti Romas likumi. Lai tie tiktu labāk formulēti, romieši izveidoja komisiju desmit vīru sastāvā un aizsūtīja to uz Grieķiju iepazīties ar grieķu likumiem. Savus likumus romieši iegravēja uz 12 vara plāksnēm, kuras novietoja Romas forumā, tāpēc tie pazīstami ar nosaukumu Divpadsmit plākšņu likumi jeb Divpadsmit tabulu likumi. (Vēsturē tiek lietoti abi nosaukumi.)
390. g. p.m.ē. gallu uzbrukuma laikā vara plāksnes tika iznīcinātas. Likumu tekstu atjaunoja pēc fragmentiem un vēlāku autoru ziņām. Divpadsmit plākšņu likumos bija uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi un par tiem paredzētie sodi.
Attēlā: Romiešu likumu plāksnes
Piemēram, ja apsūdzētais bija dedzinājis celtnes vai pie mājas saliktas labības stirpas, turklāt darījis to ar iepriekšēju nodomu, vainīgais bija jāsaslēdz važās un jāper ar pātagu līdz nāvei. Brīvos cilvēkus, kas pieķerti zādzībā, pēc miesas soda izciešanas bija paredzēts izdot cietušajam, bet vergus – pērt ar pātagu un nomest no klints. Nepilngadīgie bija vai nu jāpakļauj miesas sodam, vai no viņiem jāpiedzen zaudējumu atlīdzība. Par tādu dziesmu sacerēšanu vai dziedāšanu, kas apkauno vai apmelo citu personu, bija paredzēts nāvessods.
Bet romiešu likumos bija arī noteikts, ka apsūdzētā vaina tiesā ir jāpierāda apsūdzības uzturētājam, nevis apsūdzētajam jāpierāda savs nevainīgums. Šī nostādne joprojām ir spēkā mūsdienu jurisprudencē.
Attēlā: Uz likumu krājuma novietotie grieķu taisnīgas tiesas dievietes Temīdas svari simbolizē ideju, ka tiesas spriedumam jābalstās tikai likumos
Romā darbojošos amatpersonu iespējas ieņemt amatus, amata pilnvaru laiks bija ierobežoti:
- konsula amata ieņemšanai nepieciešamais vecums bija 37 gadi, pilnvaru laiks - 1 gads, ievēlēja divus konsulus;
- finanšu pārzinātāja - kvestora amata ieņemšanai nepieciešamais vecums bija 28 gadi, pilnvaru laiks - 1 gads, ievēlēja četrus un vairāk kvestorus;
- pretora - Romas tiesneša amata kandidāts varēja būt no 34 gadu vecuma, ievēlēja uz 1 gadu;
- cenzori uzraudzīja pilsoņu dzīvesveidu, novērtēja īpašumus, amata ieņemšanai nebija vecuma ierobežojuma, ja ņem vērā, ka pilsoņa tiesības Romas vīrieši ieguva, sasniedzot 21 gada vecumu, cenzoru skaits nebija noteikts, amatā varēja būt līdz pieciem gadiem;
- tribūniem - tautas pārstāvjiem arī bija iespēja kandidēt jau no 21 gada, ievēlēja desmit tautas tribūnus, viņi amatu varēja ieņemt 10 gadus;
- diktatora amatam arī vecuma ierobežojums bija 21 gads, bet pilnvaru laiks - 6 mēneši un plaša vara; īso pilnvaru laiku noteica, lai nepieļautu, ka diktators kļūst par vienīgo valdnieku Romā.
Romieši gan neuzticējās jauniem politiķiem, - viņi uzskatīja, ka tikai brieduma gados cilvēks sāk pieņemt pārdomātus, prātīgus lēmumus, ko sekmē uzkrātās zināšanas un pieredze.