Teorija

Senā Grieķija un Senā Roma veidoja antīko civilizāciju. Mēs, 21. gadsimta eiropieši, – no romiešu civilizācijas esam aizguvuši daudz:
  • latīņu alfabētu un daudz latīņu izcelsmes jēdzienu,
  • likumus, 
  • planētu un mēnešu nosaukumus,
  • ūdensvadu un kanalizācijas būvēšanas principus,
  • daudzdzīvokļu ēkas būvēšanas principus,
  • prasmi būvēt ceļus un tiltus,
  • politisko partiju cīņu tradīciju,
  • Jaunā gada sākumu 1.janvārī u.c.
Apenīnu pussala, kurā izauga Senā Roma, bija apdzīvota jau tālā senatnē - 2. gt. beigās p.m.ē. pa sauszemi pussalā ieradās savstarpēji radniecīgas indoeiropiešu ciltis, ko apzīmē ar nosaukumu – senitāļi jeb itāliki. Vēlāk šis apzīmējums tika attiecināts uz visiem Apenīnu pussalas iedzīvotājiem, bet viņu apdzīvoto teritoriju sāka dēvēt par Itāliju.
 
1.jpg
Attēlā: Toskānas lauku ainava
 
Apenīnu pussalā bija labvēlīgi dabas apstākļi cilvēku dzīvei:
  •  auglīgi līdzenumi un silts klimats ar pietiekamu nokrišņu daudzumu veicināja zemkopības attīstību;
  • jau senatnē Apenīnu pussalā ieguva dzelzs un vara rūdu, marmoru un citus būvmateriālus, sāli, kā arī labu mālu podniecībai;
  • Taranto līcī, tāpat kā Vidusjūrā pie Feniķijas, mājoja paugurgliemeži, no kuriem ieguva dabisko tumšsarkano krāsvielu, kas bija ļoti dārga un pieprasīta valdnieku galmos;
  • Dienviditālijā un kalnu nogāzēs varēja nodarboties ar lopkopību.
Viena itāliku cilts – latīņi – apmetās uz dzīvi Tibras upes lejtecē, kur 753. g. p.m.ē. saskaņā ar leģendu tika dibināta Roma.
  
Screen Shot 2017-04-05 at 10.32.45 AM.png
Attēlā: Kartē violetā krāsā redzama latīņu apdzīvotā teritorija un pilsēta - Roma
Itālijas dienvidos un dienvidrietumos, kā arī Sicīlijas salā un Gallijas (mūsdienu Francijas teritorija) dienvidu piekrastē savas kolonijas nodibināja grieķi.
  
Leģenda vēsta par romiešu izcelsmi un to, kā dibināta Roma.
Kad Trojas kara beigās ahaji ieņēma Troju, dažiem tās aizstāvjiem izdevās izglābties. Viņu vadonis bija Enejs. Bēgļi kuģos ilgi maldījās pa jūru. Beidzot vējš viņus piedzina pie kāda krasta. Tā bija Latija. Skaistā un auglīgā zeme iepatikās trojiešiem. Bēgļus draudzīgi uzņēma vietējais valdnieks Latīns, ar kura meitu Lavīniju Enejs vēlāk apprecējās. Viņš uzcēla pilsētu, ko nosauca par Lavīniju. Pēc Latīna nāves Enejs kļuva par valdnieku, bet tautas, pār kurām viņš valdīja, sāka dēvēt par latīņiem. Kad Eneja dēls Askanijs Jūls paaugās, viņš Latijā nodibināja jaunu pilsētu Albalongu, kur kļuva par valdnieku. Tās četrpadsmitais valdnieks bija Numitors. Viņa brālis Amūlijs, varaskārs un nežēlīgs cilvēks, gāza Numitoru no troņa un ieņēma viņa vietu.
Numitora meitai Rejai Silvijai piedzima dvīņi. Leģenda vēsta, ka tie bija kara dieva Marsa dēli. Amūlijs izbijās, ka pieauguši tie atriebsies par vectēva gāšanu no troņa. Tāpēc viņš lika dvīņus iemest Tibras upē. Grozs ar bērniem aizķērās aiz zariem. Puisēni no izsalkuma sāka raudāt. To izdzirdēja vilcene un pazīdīja bērnus.
 
003255c458aedeb07cc4a3ae116dfc96.jpg
Attēlā: Kapitolija vilku māte ar dievišķajiem dvīņiem Romulu un Remu
Vilku māte ir 5. gs. p.m.ē. skulptūra, bet dvīņu figūras pievienotas 17. gs.
 
Vēlāk bērnus atrada valdnieka gans. Viņš tos pieņēma un deva vārdus – Romuls un Rems. Dvīņi izauga par skaistiem un stipriem jaunekļiem. Viņi uzzināja par Amūlija ļaundarībām. Brāļi ar saviem draugiem iebruka pilī un nogalināja Amūliju. Numitors atkal kļuva par valdnieku. Romuls un Rems nolēma dibināt pilsētu tajā vietā, kur tos atrada vilcene un gans. Starp brāļiem izcēlās strīds. Dusmās Romuls nogalināja Remu. Pieminot nogalināto brāli, pilsētu viņš nosauca par Romu un kļuva par tās valdnieku. Tas esot noticis 753. g. p.m.ē.
(Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs (59. g. p.m.ē. – 17. g. m.ē.) par Romas dibināšanu. Pārstāsts.)
  
 a93f916a800d6a2851b8efbeae090dd8.jpg
Attēlā: Romiešu monēta, kurā iemūžināta leģenda par Romas dibināšanu
Arī Latvijas teritorijā atrastas vairāk nekā 400 romiešu monētas. Tās parasti iemainīja pret dzintaru, mājlopu un kažokzvēru ādām, vasku vai medu.
 
Kā liecina arheologu pētījumi Romā - septiņu pakalnu pilsētā, tad jau 10. gs. p.m.ē. Palatīna pakalnā pastāvēja latīņu apmetnes, bet Kvirināla pakalnā – sabīņu apmetnes.
Roma tika dibināta Tibras upes lejtecē, latīņu apdzīvotajā teritorijā, kur pacēlās septiņi pakalni. Tā kā pilsēta atradās 25 km no jūras, to neapdraudēja svešu kuģotāju negaidīti uzbrukumi. Kapitolija pakalnā uzbūvēja cietoksni, arī dievu Jupitera un Jūnonas tempļus. (Sameklē kartē minētos pakalnus!)
 
000000000059e736b71c84bb903b257ddafc14d53e (1).jpg
Attēlā: Romas septiņi pakalni un Tibras upe
 
Uz pārējiem pakalniem atradās amatnieku un tirgotāju mājas. Sākumā starp pakalniem bija purvainas zemes, bet pēc to nosusināšanas Kapitolija piekājē izveidojās tirgus laukums, ko sauca par forumu.
7. un 6. gadsimta mijā p.m.ē. šo teritoriju pakļāva etruski. Tā kā viņu rakstība nav atšifrēta, trūkst skaidru ziņu par etrusku izcelšanos.
Saskaņā ar leģendu Romā no tās dibināšanas 753. g. p.m.ē. līdz 510. g. p.m.ē. valdījuši septiņi valdnieki. Pēdējie trīs no viņiem bija etrusku valdnieki no Tarkviniju dzimtas.
 
necropoli_tarquinia_1_800x600.jpg
Attēlā: Etrusku dzimtu kapenes
 
Valdnieka varu simbolizēja: purpurkrāsas apmetnis – toga, valdnieka zizlis – scepteris, ziloņkaula troņa krēsls, fasciji, ko augstākajām amatpersonām pa priekšu nesa pavadoņi – liktori.
Fasciji (latīņu val. fascis – saišķis) – rīkšu saišķis ar tajā iebāztu āvu kā varas zīmi.
Romas valdnieks netika pielīdzināts dievam kā Ēģiptē vai Divupē, bet bija parasts cilvēks – pirmais starp līdzīgajiem. Viņš komandēja karaspēku, sprieda tiesu un veica priestera pienākumus.
Par saviem padomdevējiem valdnieki izvēlējās dižciltīgāko dzimtu vecākos, kas veidoja padomi – Senātu.
 
rome.jpg
Attēlā: Romas Senāts republikas laikā
 
Laiku pa laikam tika sasaukta arī Tautas sapulce, kas oficiāli apstiprināja arī jaunu valdnieku, kuru pēc iepriekšējā nāves bija izraudzījies Senāts. Tautas sapulces piekrišana bija vajadzīga arī tad, ja valdnieks gribēja karot ar kādu citu valsti.
Tarkvinijs Lepnais bija slavens ar savu nežēlīgo izturēšanos pret romiešiem, tādēļ tauta padzina valdnieku un likvidēja monarhiju. Varas pārņemšanu veicināja arī vēlme atbrīvoties no etrusku kundzības.
510. g. p.m.ē. valdīšana tika pasludināta par kopēju lietu. Vara nonāca aristokrātijas rokās. Romā nodibinājās republika.
Svarīgi!
Republika (latīņu val. res – lieta + publicus – sabiedrisks, valstisks) – valsts iekārta, kurā augstākā vara pieder pilsoņu ievēlētām institūcijām.
0000  d2c3c81f038904701e3177dbcc72f93e.jpg
Attēlā: Romiešu karavīri ierindā. Mūsdienu rekonstrukcija
Romai bija labi organizēta, bruņota armija, kura pieauga, pieaugot valsts teritorijai.
 
Ar laiku romieši sāka iekarot kaimiņu zemes. 3. gs. beigās p.m.ē. jau visa Apenīnu pussala bija Romas varā. Pēc tam Roma pakļāva Vidusjūras austrumu daļas valstis.
Veiksme karos un tajos gūtais laupījums nostiprināja romiešu pārliecību, ka viņu uzdevums ir iekarot citas zemes, padarīt tās līdzīgas Romai un valdīt pār pasauli.
  • No pakļautajām teritorijā Romā ieplūda dažādas preces un nodevas, kā arī vergi, kuru darbu izmantoja visās saimniecības nozarēs.
  • Romas impērija balstījās uz labu valsts pārvaldes organizāciju.
  • Pilsētas visās valsts daļās cēla pēc vienāda plāna.
  • Akmeņiem klāts ceļu tīkls lielākās apdzīvotās vietas savienoja ar Romu. Tāpēc radies teiciens: „Visi ceļi ved uz Romu”.
d8c813eeff835482e2595f3eb3ed881a.gif
Attēlā: Vairākus gadsimtus Roma bija lielākā impērija pasaulē
Tās robežas sniedzās no Ēģiptes tuksnešiem līdz Britānijai, no Spānijas līdz Donavai.
 
Kopš 3. gs. Romai bija arvien grūtāk nosargāt valsts robežas pret ģermāņu tautu iebrukumiem.
Svarīgi!
395. g. imperators Teodosijs bija spiests sadalīt impēriju 2 daļās, - Rietumromas impēriju 476. gadā iekaroja barbaru ciltis, bet Austrumroma jeb Bizantija turpināja pastāvēt līdz 1453. gadam.
 
Atsauce:
https://ak.picdn.net/shutterstock/videos/31882180/thumb/1.jpg
https://i.pinimg.com/originals/00/32/55/003255c458aedeb07cc4a3ae116dfc96.jpg
https://i.pinimg.com/originals/a9/3f/91/a93f916a800d6a2851b8efbeae090dd8.jpg
https://i.pinimg.com/originals/d8/c8/13/d8c813eeff835482e2595f3eb3ed881a.gif
https://i.pinimg.com/474x/59/e7/36/59e736b71c84bb903b257ddafc14d53e.jpg
https://civitavecchia.portmobility.it/portmobility/sites/default/files/necropoli_tarquinia_1_800x600.jpg
https://i.pinimg.com/564x/96/35/ee/9635eeebbe6c6961b517e7e9626eb030.jpg
https://i.pinimg.com/originals/d2/c3/c8/d2c3c81f038904701e3177dbcc72f93e.jpg
https://i.pinimg.com/originals/51/48/7a/51487a776aaa90f20a2c6763d5d2d794.jpg
Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām I./ Mārīte Lapiņa, Daina Blūma, Vera Bartoševska u.c. - Rīga: RaKa, 1998., 292. lpp.
Vēsture pamatskolai. Senie laiki./ Sarmīte Goldmane, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, u.c. - Rīga, Zvaigzne ABC, 2008.