Lielu vērību grieķi veltīja izglītībai - gandrīz visi pieaugušie prata lasīt un rakstīt. Šīs un citas prasmes zēni no septiņu gadu vecuma apguva skolā.
Attēlā: Kādreizējās grieķu ģimnāzijas drupas Kirēnē, mūsdienu Lībijas teritorijā
Svarīga izglītības un audzināšanas daļa Senajā Grieķijā bija sports - attēlā redzamais laukums paredzēts sporta nodarbībām.
Mācības grieķu skolās norisinājās zem klajas debess kādā laukumā vai dārzā. No 12 - 16 gadu vecumam skolnieki apguva zināšanas literatūrā, gramatikā, vēsturē, ģeogrāfijā, ģeometrijā, mūzikā, arī nodarbojās ar sportu un apguva retoriku.
Retorika - daiļrunības māksla, māksla diskutēt un lietot argumentus pārliecināšanai.
Grieķi uzskatīja, ka retorikas prasmes cilvēkam nepieciešamas, lai sekmīgi darbotos sabiedrībā un valsts pārvaldē.
Grieķi uzskatīja, ka retorikas prasmes cilvēkam nepieciešamas, lai sekmīgi darbotos sabiedrībā un valsts pārvaldē.
Meitenes skolu neapmeklēja, - viņas izglītību ieguva mājās, mātes vai mājskolotāja vadībā. Izglītību zēni varēja turpināt cienījamu zinātnieku vadībā. Grieķu radītais vispusīgas izglītības princips kļuva par paraugu visai Eiropai.
Attēlā: Diskusija Platona Akadēmijā. Tā atradās dārzā
Grieķu sabiedrībā cienīja gudrus cilvēkus, kurus sauca par filozofiem. Arī Platons, kurš izveidoja savu skolu, bija filozofs (par Platonu - skat. tālāk tekstā).
Sākums filozofijai ir 6. gs. p.m.ē. - grieķu autoru darbos sāk valdīt pārliecība, ka cilvēka prāts spēj izzināt pasaules uzbūves un lietu kārtības likumsakarības, ka tās nav dievu izraisītas, bet pasaulei piemītošas īpašības un cēloņsakarības.
Par filozofijas aizsācējiem Grieķijā uzskata 7 gudros, daļu no viņu atziņām, kuras joprojām ir spēkā, varēja izlasīt uz tempļa Delfos:
- Pazīsti pats sevi.
- Nekā pārmērīga.
- Mērs – svarīgāks par visu.
- Visam savs laiks.
- Galvenais dzīvē – beigas.
- Labais pūlī nav atrodams.
- Paļaujies tikai uz sevi.
Attēlā: Grieķu 7 gudrie bija politiķi, literāti un filozofi, piemēram, Solons - viens no demokrātijas sekmētājiem Atēnās
Svarīgi!
Filozofija - zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgiem attīstības likumiem.
Grieķu zinātnieki domāja, kas visas lietas – planētas, cilvēki, dzīvnieki un augi – sastāv no pirmvielas.
Novērojumu ceļā filozofs Taless nāca pie secinājuma, ka visu lietu pamatā ir ūdens.
Citi domātāji par pirmvielu uzskatīja gaisu.
Hērakleits par dabas pirmvielu uzskatīja uguni un pauda pārliecību, ka izziņas pamats cilvēkā ir viņa sajūtas. Viņam pieder uzskats, ka viss ir nepārtraukti mainīgs. Viņš ir citāta "divreiz vienā upē iekāpt nevar" autors.
Dēmokrits lika pamatus atomu teorijai - pauda pārliecību, ka visu veido mazas, nedalāmas daļiņas - atomi (grieķu valodā a tomos - nedalāms).
Attēlā: Dēmokrits. 5. gs. p.m.ē.
Dažādās zinātņu nozares ar laiku sadalījās atsevišķās jomās:
- tika likti pamati matemātikai - to darīja Pitagors, Eiklīds un Arhimēds; Arhimēds izstrādāja dažādu figūru virsmas un tilpuma aprēķināšanas metodes;
- pamati likti arī astronomijai - to darīja Aristarhs. Mācība par Visumu tika saukta par kosmoloģiju. Taless prata aprēķināt Saules aptumsuma iestāšanos un Eratostēns izskaitļoja Zemes apkārtmēru;
- medicīnas attīstību saista ar ārsta Hipokrāta darbību;
- cilvēku un sabiedrību izzināja filozofs Sokrats;
- Platona un viņa skolnieka Aristoteļa darbi par valsti un sabiedrības pārvaldi atzīti par politikas zinātnes aizsākumiem.
Attēlā: Arhimēda nāve. Attēlojums mākslā
Arhimēda nāve bija leģendāra - aizrāvies zinātniskajā darbā, viņš neievēroja, ka Sirakūzās (pilsēta, kurā zinātnieks strādāja) noticis iebrukums. Kad iebrucēji ieradušies Arhimēda namā, viņš aizrādījis, lai viņam netraucē strādāt, un par to ticis nogalināts.
Attēlā: Sokrats (ap 470 - 399. g. p.m.ē.) bija pirmais izcilais Atēnu uzplaukuma laikmeta filozofs
Sokratu interesēja jautājumi: kas ir labs? Kas ir pareizi? Kas ir taisnīgi?
Sokrats mācīja par visu šaubīties, saprast, ka nav gatavu atbilžu un nav absolūtu mācību. Leģendāra ir kļuvusi Sokrata atziņa, ka viņš skaidri zina tikai to, ka neko nezina, bet citi nezina pat to. Izteikuma jēga - vienmēr ir vairāk nezināmā, nekā mēs zinām. Tas, ko zinām, nereti ir virspusīgs, viegli apšaubāms un mēs nereti nespējam ar argumentiem apstiprināt savas it kā zināšanas.
Viņa darbība nepatika Atēnu amatpersonām, jo Sokrata jautājumi un atbildes uz tiem lika apšaubīt amatpersonu gudrību un statusu. Viņš tika apsūdzēts par jaunatnes samaitāšanu, uzdodot tai provocējošus jautājumus par sabiedrību. Tiesa Sokratam piesprieda vai nu izraidīšanu no polisas vai nāvessodu, liekot izdzert indi. Sokrats izvēlējās nāvessodu, jo viņam bija nepieņemama atteikšanās no Atēnu pilsonības.
Attēlā: Platons (ap 427 - 347. g. p.m.ē.) bija klasiskās Senās Grieķijas filozofs un matemātiķis, arī Sokrata māceklis
Platons bija Atēnu politiķis, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Platons 12 gadus ceļoja pa Grieķiju, Itāliju un Ēģipti. Atgriezies Atēnās, viņš atvēra filozofijas skolu – Platona akadēmiju, kurā zinības ieguva daudzi vēlāki izcili domātāji.
Platons uzskatīja, ka labākais mācīšanas veids ir uzdot jautājumus un ļaut skolniekiem pašiem nonākt pie patiesības.
Sokrata nāve Platonam lika aiziet no politikas - viņš bija vīlies Atēnu demokrātijā un kritizēja to savos darbos, bet viņa skolotājs Sokrats turpināja dzīvot Platona sacerējumos.
Attēlā: Aristotelis (ap 384 - 322. g. p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs
17 gadu vecumā Aristotelis iestājās Platona akadēmijā un 20 gadus tur studēja dabaszinātnes un filozofiju. Sākumā viņš mācījās, bet pēc tam mācīja citus un sacerēja zinātniskus darbus.
Viņš kļuva par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju.
Atgriezies Atēnās, viņš nodibināja pats savu skolu – Likeju un kļuva par neapstrīdamu autoritāti zinātnē. Aristoteļa darbība bija daudzpusīga - viņš atvēra pirmo publiski pieejamo bibliotēku un ierīkoja zooloģisko dārzu, kurā pētīja dažādus dzīvniekus (tos savam skolotājam sūtīja Aleksandrs no dažādām vietām, kurās nonāca ar savu armiju). Aristotelis arī sistematizēja (izdalīja, sagrupēja) zinātnes u.c.
Attēlā: Platons un Aristotelis slavenajā renesanses mākslinieka Rafaela freskā "Atēnu skola"
Rafaels, ievietojot filozofu tēlus centrā, parādījis šo domātāju un viņu ideju nozīmību renesanses laikmeta izglītotajā sabiedrībā.
Zināšanas matemātikā, medicīnā un astronomijā bija uzkrātas jau Seno Austrumu civilizācijās, bet visu zinātņu pamati tika likti Senajā Grieķijā.
Arī vēstures zinātnes pamati likti Senajā Grieķijā - ar vārdu "vēsture" (historia) grieķi apzīmēja stāstu un teiksmu, kā arī vēstījumu par pagātni.
"Vēsturisks" - kaut kas svarīgs, nozīmīgs, "vēsturnieks" - cilvēks, kas izzina pagātni.
Demokrātijas uzplaukuma periodā grieķiem pieauga interese par Hellādas slaveno pagātni - par vēsturi. Viņi lepojās ar uzvarām kaujās, savu pārvaldes sistēmu, vadoņiem, dzejniekiem, māksliniekiem un atlētu sasniegumiem sporta spēlēs.
Attēlā: Vēstures zinātnes tēva - Hērodota darba "Vēsture" tulkojuma izdevums mūsdienās
Lai labāk aprakstītu grieķu-persiešu karus, kas bija risinājušies viņa bērnībā, Hērodots apceļoja Grieķiju un Persiju un pabija arī grieķu kolonijās. Visur viņš meklēja kara dalībniekus, iztaujāja tos un izdarīja pierakstus. Hērodots apmeklēja arī lielāko senatnes pilsētu Babilonu, aprakstīja tās diženumu un skaistumu, redzēja Ēģiptiešu piramīdas Nīlas krastos, interesējās par to celtniecību, arī par mūmiju balzamēšanu.
Atēnu stratēgs un Peloponēsas kara dalībnieks Tukidīds (ap 460 - 396) savos sacerējumos centās atklāt patiesos kara cēloņus un skaidroja visus notikumus ar cilvēka dabu, ar cilvēku lēmumiem, nevis dievu iejaukšanos.