Svarīgi!
Mikēnu civilizācija pastāvēja Peloponēsas pussalas ziemeļos no 17. līdz 11. gs. p.m.ē. To izveidoja ahaju ciltis, kas 2. gt. sākumā p.m.ē. bija apmetušās uz dzīvi Peloponēsā un vairākās Egejas jūras salās.
Mikēnieši bija mūsdienu Grieķijas kontinentālās daļas – Peloponēsas iedzīvotāji, ahaji, kas ieradušies Grieķijā no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem.
Attēlā: Senās Mikēnas. Rekonstrukcija
Ahajus bieži apdraudēja jūras laupītāji, tāpēc viņi cēla nocietinātas pilis.
Ahaju pilis parasti atradās uzkalnos, vairāku kilometru attālumā no jūras krasta, lai ahaji laicīgi varētu pamanīt jūras sirotājus.
Katra pils bija neatkarīga valsts. Piļu valdnieki bieži karoja cits ar citu. Lielākā un varenākā bija Mikēnu pils un pilsēta.
Mikēnas atradās netālu no mūsdienu Grieķijas pilsētas Minaiki, Argosas līdzenumā.
Attēlā: Argosas ainava mūsdienās
Ir zināms, ka Mikēnu pilsēta nodibināta 16. gadsimta p.m.ē., bet uzplaukumu tā sasniedza 14. - 13. gadsimtā p.m.ē. – vēlīnajā bronzas laikmetā. Ņemot vērā acīmredzami nozīmīgo Mikēnu lomu attiecīgajā Grieķijas civilizācijas attīstības posmā, to pieņemts saukt par Mikēnu civilizāciju.
Mikēnu slavenākais valdnieks bija Agamemnons. 
Attēlā: Agamemnona pēcnāves zelta maska
Nav skaidri zināms, vai tā patiešām segusi tieši šī valdnieka seju, bet šādu nosaukumu tai deva H. Šlīmanis, atrokot Mikēnu valdnieku kapenes.
Kapenēs tika atrasti ne tikai zelta maskām aizsegti mirušie, tiem līdzi dots bagātīgs kapu inventārs – daudz zelta, sudraba, alabastra priekšmetu, ieroči, bruņas un citi priekšmeti.
Mikēnu civilizācijas atklājējs bija Henrijs Šlīmanis, – cilvēks, kurš nebija profesionāls vēsturnieks, kurš nereti vēlamo uzdeva par esošu, bet savu uzkrāto bagātību viņš veltīja arheoloģiskajiem izrakumiem. Vispirms viņš meklēja leģendāro pilsētu Troju. Vēlāk viņš veica arheoloģiskos pētījumus, atklājot arī Mikēnas – pilsētu, kuras valdnieks uzsāka karu ar Troju (par karu – skat. nākošo teoriju).
Attēlā: Mikēnu valdnieka Agamemnona atveidojums filmā "Troja" (2004. g.)
Par Mikēnu civilizāciju stāsta dažādi vēstures avoti:
- arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti;
- mikēniešu teksti uz māla plāksnēm;
- vēlākā laika grieķu pieraksti un literārie sacerējumi – Homēra eposi „Iliāda” un „Odiseja”. Filma "Troja" uzņemta pēc eposa "Iliāda" motīviem.
Mikēnieši pārņēma, izmainīja un pielāgoja savām vajadzībām krētiešu rakstību. Zinātnieki šo rakstību nosauca par lineāro rakstu B, un tas ir mūsdienu latīņu alfabēta pamats.
Kad 20. gs. vidū angļu arhitektam Maiklam Ventrisam izdevās šo rakstu atšifrēt, izrādījās, ka māla plāksnītes galvenokārt glabā ziņas par ahaju saimniecību.
Attēlā: Lineārais raksts B
Ahaji cēla svētnīcas un varenas valdnieka pilis, kas līdzinājās krētiešu celtnēm. Piļu sienas bija veidotas no lieliem akmens bluķiem. Ahaji celtniecībā nelietoja nekādas saistvielas – bluķi bija tā apstrādāti, lai precīzi piegulētu citas citam. Mikēnu pilis bija tik lielas un varenas, ka laikabiedri uzskatīja, ka tās būvējuši nevis cilvēki, bet mītiskie vienacainie milži kiklopi. Tāpēc tās sauca par „kiklopu būvēm”.
Attēlā: Uz Mikēnu pili veda Lauvu vārti
Vārtu augšpusē attēloti divi viens pret otru vērsti lauvas, kuru izmēri divreiz pārsniedz dabisko lauvu izmēru. Lauvas uzlikušas ķepas uz centrā esošā ziedokļa.
Pili rotāja sienu gleznojumi, kuros parasti bija attēlotas kara vai medību ainas – karošana tajā laikā bija viena no svarīgākajām vīru nodarbēm. Ahaji augstu vērtēja labus karavīrus un uzskatīja viņus par varoņiem. Varoņu vidū valdīja sacensību gars, jo katrs gribēja iemantot slavu. Grieķu mītos kaujas iznākumu parasti izšķīra nevis karaspēks, bet varoņu cīņa.
Ap 13. gs. p.m.ē. augsti attīstītajai ahaju sabiedrībai pienāca grūti laiki. Veselu gadu simteni ziemeļos dzīvojošie dorieši uzbruka ahaju pilīm, postīja tās un padzina viņus no dzīvesvietām.
Attēlā: Melnā bulta kartē ilustrē doriešu cilšu ienākšanu Peloponēsas pussalā
Cīņās ar doriešiem daudzi ahaji gāja bojā, citi palika dzīvot blakus iekarotāju apmetnēm, bet daļa leģendārā valdnieka Jona vadībā izceļoja un pārcēlās uz dzīvi Mazāzijas piekrastē. Viņus sāka dēvēt par joniešiem.
Ar doriešu ienākšanu beidzās Mikēnu kultūras laiks.
Sekoja tā sauktie tumšie laiki – ahaju kultūras pagrimums, kas turpinājās no 12. līdz 8. gs. p.m.ē. Pilis tika iznīcinātas. Rakstība tika aizmirsta. Vienīgais tā laika sasniegums bija no dzelzs gatavotu ieroču un darbarīku plaša izplatība visā grieķu apdzīvotajā teritorijā.
Nopostītās pilis vairs nekad neatjaunoja. Par Mikēnu kādreizējo varenību liecina tikai drupas. Vairākus gadsimtus Peloponēsas pussalā netika celtas lielas akmens būves, bet amatnieku izstrādājumi bija vienkārši – bez greznojumiem un rotājumiem.
Iestājās pagrimums arī kuģošanā, jo dorieši nebija jūrnieku tauta. Dzīve Grieķijā bija kļuvusi primitīvāka, līdzīgi kā tā bija pirms Mikēnu civilizācijas uzplaukuma.