Trojas karš bija notikums, par ko vēsta sengrieķu mitoloģija un literatūra.
Bet tas nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienu kultūrā. Trojas kara tēma un ar to saistītie mīti iedvesmojuši māksliniekus un literātus visos laikmetos, un mūsdienās – arī kinorežisorus. Dzīvo frazeoloģismi, kuri radušies senā vēstījuma ietekmē, piemēram, "Ahilleja papēdis" – ievainojama vājā vieta, "strīdus ābols" – konflikta iemesls, "Trojas zirgs" – paņēmiens pretinieka apmānam un savai uzvarai u.c.
Attēlā: Trojas kara sākums filmā "Troja" (2004) – apvienotās grieķu flotes ierašanās Mazāzijā
Senie grieķi vēstīja, ka karš noticis 13. - 12. gs. p.m.ē. Trojā – Mazāzijas pilsētā pie Dardaneļu jūras šauruma. Troja bija Troādas apgabala centrs Mazāzijas ziemeļrietumu daļā, mūsdienu Turcijas teritorijā.
Trojas karš bija pagrieziena punkts Senās Grieķijas vēsturē. Tā bija Mikēnu vēstures pēdējā spožā lappuse, kam sekoja doriešu iebrukums un tā sauktie tumšie laiki.
Attēlā: Homēra Troja. Rekonstrukcija
13. gs. p.m.ē. trojiešu un ahajiešu sāncensība par noteikšanu Egejas jūrā pārauga Trojas karā, kas plaši atspoguļots grieķu mitoloģijā un Homēra poēmā "Iliāda".
Grieķu mīti gan vēsta par citu kara iemeslu - trīs dievietes (Hēra, Afrodīte un Atēna) sastrīdējās par ābolu, kas pienācās visskaistākajai („strīdus ābols”). Izšķirt dieviešu strīdu tika aicināts Trojas valdnieka Priama dēls Parīds. Viņš dāvāja ābolu mīlas dievietei Afrodītei. Kā balvu par veikto izvēli Parīds ieguva Afrodītes atļauju nolaupīt skaistāko zemes sievieti – Mikēnu valdnieka Agamemnona brāļa – Spartas valdnieka Menelāja sievu Helenu.
Attēlā: Parīda un Helenas ierašanās Trojā. Filmas "Troja" (2004) epizode.
Pēc Helenas nolaupīšanas ahaji devās karagājienā uz Troju, lai viņu atbrīvotu.
Karagājienu pret Troju uzsāka Mikēnu valdnieks Agamemnons, ko pārējie ahaju valstu valdnieki bija ievēlējuši par karaspēka vadoni. Trojas aplenkums ilga desmit gadus.
Ahaju galvenais varonis bija Ahillejs, bet trojiešu – Trojas valdnieka Priama vecākais dēls Hektors, jo pats Priams bija pārāk vecs, lai vadītu aizsardzību.
Mīti vēsta, kad varonis Ahillejs vēl bija bērns, viņa māte dieviete izpeldināja viņu pazemes upē un šis ūdens padarīja viņu neievainojamu. Tikai papēdis, aiz kura māte viņu turēja, palika ievainojams („Ahilleja papēdis”).
Attēlā: Ahilleja un Hektora divkauja, attēlota uz sengrieķu trauka
Ahillejs uzvarēja Hektoru divkaujā, kas bija viens no galvenajiem Trojas kara pagriezieniem. Tad notikumos iejaukušies dievi – Ahilleju nāvīgi ievainoja Hektora brāļa Parīda izšautā bulta, kuru bija virzījis Apollons. Bulta trāpīja vienīgajā "vājajā" vietā – Ahilleja papēdī.
Aplencēji nolēma ieņemt Troju ar viltu. Viņi izgatavoja milzīgu koka zirgu, kurā paslēpās ahaju karavīri. Pārējie ahaji demonstratīvi nodedzināja savu nometni un sakāpa kuģos, izlikdamies, ka nolēmuši atgriezties dzimtenē. Patiesībā viņi paslēpās tuvējā salā.
Attēlā: Trojieši zirgu ievelk pilsētā. Epizode no filmas "Troja" (2004)
Uzskatīdami milzīgo zirgu par kara trofeju un gribēdami to veltīt kā dāvanu dievietei Atēnai, trojieši ievilka koka zirgu pilsētā.
Naktī zirgā paslēpušies ahaji izkļuva no tā un atvēra Trojas vārtus saviem biedriem. Viņi apkāva Trojas aizstāvjus un nopostīja pilsētu līdz pamatiem.
Nostāsti par Trojas kara notikumiem saglabājās tautas atmiņā un tika nodoti no paaudzes paaudzē.
Ilgu laiku vēsturnieki šaubījās, vai Trojas karš vispār ir vēsturisks notikums - vēstījumā darbojās dievi, bija daudz fantastisku notikumu un nebija zināma vieta ar nosaukumu "Troja".
Ziņas par Trojas karu bija saglabājušās tikai mītos un vairākus gadsimtus pēc kara notikumiem sarakstītajās Homēra poēmās jeb eposos:
- „Iliādā”, kurā bija stāstīts par Trojas kara pēdējo – desmito gadu;
- „Odisejā”, kas apdzejoja Trojas kara varoņa – Itakas salas valdnieka Odiseja mājupceļu pēc uzvaras pār Troju.
Attēlā: Homēra "Iliādas" izdevums Anglijā 18. gs. sākumā. Atvērumā redzams Homēra portrets
Aklais dzejnieks Homērs, ko pieņemts uzskatīt par abu poēmu autoru, visdrīzāk dzīvoja 8. gs. p.m.ē. – vairāk nekā 400 gadus pēc Trojas kara.
Poēmas dzīvoja grieķu atmiņā – daudzi grieķi varēja tās stundām ilgi runāt no galvas.
Svarīgi!
Pagrieziena punkts Trojas kara izpētes vēsturē bija 19. gs. otrās puses arheoloģiskie izrakumi. Vācu arheologs Heinrihs Šlīmanis ne tikai atrada seno Troju, bet arī pierādījumus tam, ka 13. gs. p.m.ē. tā bijusi ilgi aplenkta un nopostīta.
H. Šlīmaņa darbība Trojas meklējumos nav vērtējama viennozīmīgi – veicot izrakumus Hisarlikā (mūsdienu Turcijas teritorijā), viņš visai pavirši attiecās pret izrakumu vietu, meklējot 13. - 12. gs. p.m.ē. pastāvējušo Troju no Homēra eposiem zem zemes uzslāņojuma līmeņiem.
Attēlā: Trojas kā apdzīvotas vietas pastāvēšanas līmeņi, ko vēlāk secinājuši 20. gs. arheologi.
Šī pilsēta vairākkārt gājusi bojā un atjaunota. Tā saucamā "Homēra Troja" ir septītajā līmenī (skat. krāsu nozīmi).
Pēc tam, kad H. Šlīmanis bija atradis Troju, viņš gribēja uzzināt ko vairāk par trojiešu pretiniekiem – ahajiem. Viņš devās uz Mikēnām, veica tur arheoloģiskos izrakumus un atrada daudz liecību par seno ahaju dzīvi. Tika izpētīti varenie pils mūri un valdnieku kapenēs atrasts daudz zelta un sudraba priekšmetu.
Izrakumus Trojā un Mikēnās lielā mērā var uzskatīt par mūsdienu arheoloģijas sākumu.
Attēlā: Heinrihs Šlīmanis (1822 - 1890) – mūsdienu arheoloģijas pamatlicējs. Blakus attēlā - viņa sieva Sofija, kura tērpusies Trojā atrastajās zeltlietās
Jau bērnībā Šlīmanis iepazinās ar stāstiem no Homēra eposiem "Odiseja" un "Iliāda". Pēc paša Šlīmaņa vārdiem, astoņu gadu vecumā viņš esot paziņojis, ka kādreiz atradīs Troju.
Viņš kļuva bagāts, daudzus gadus nodarbojoties ar tirdzniecību Sanktpēterburgā un citās pilsētās, tad devās uz Ameriku zelta meklējumos un to arī atrada, kļūstot ļoti bagāts.
Viņš aizrāvās ar senatnes pētniecību, labi pārzināja Homēra poēmas un prata astoņas valodas. 1870. gadā H. Šlīmanis par saviem līdzekļiem sāka arheoloģiskos izrakumus Hisarlikā Mazāzijā, tagadējā Turcijas teritorijā, kur atradis Trojas drupas. Viņš veica arī izrakumus Grieķijā un atklāja Mikēnu pilsētu, akropoli un valdnieku kapenes.
Attēlā: Neliela daļa no H. Šlīmaņa atradumiem Mikēnu kapenēs. Tagad artefakti atrodas Atēnu Nacionālajā Arheoloģijas muzejā
Šlīmanis mira 1890. gada 26. decembrī. Viņš apglabāts Atēnās un viņa kapenes ir veidotas kā sengrieķu templis.