8. gs. p.m.ē. visās grieķu dzīves jomās sākās straujas pārmaiņas, kas turpinājās līdz 6. gs. p.m.ē. Uzplauka pilsētvalstis, ko grieķis sauca par polisām.
Svarīgi!
Polisa - grieķu pilsētvalsts: pilsēta kopā ar apkārtējiem ciemiem un laukiem.
Grieķijas dabas īpatnības noteica daudzu savstarpēji nošķirtu un nelielu polisu izveidošanos:
- Katra grieķu apdzīvotā sala Vidusjūrā, Egejas jūrā u.c. bija atsevišķa polisa (skat. zemāk kartē);
- Polisas veidojās cietzemē - kalnu atdalītajos apgabalos.
Attēlā: Grieķu apdzīvotās salas un cietzemes polisas (gan sākotnējās, gan vēlāk - kolonizētās) iezīmētas ar sarkano krāsu.
Polisas bija neatkarīgas, patstāvīgas valstis. Visā sengrieķu civilizācijas laikā pastāvēja simtiem polisu, kas bieži karoja savā starpā.
Vienota valsts Senajā Grieķijā neizveidojās.
Polisas iedzīvotājus sauca pēc tās nosaukuma, piemēram, atēnieši, korintieši, milētieši. Spēcīgākās un pēc teritorijas lielākās polisas bija Sparta Peloponēsā un Atēnas Vidusgrieķijā.
Attēlā: Atēnas Senajā Grieķijā. Rekonstrukcija
Visu, kas bija saistīts ar polisas pārvaldi, grieķi sauca par politiku.
Polisās pārvalde atšķīrās. Polisu attīstības sākumā lielāka vara bija aristokrātijai. Aristokrāti bija turīgākie un ietekmīgākie polisu iedzīvotāji.Vēlāk daudzās polisās valsts pārvaldē varēja piedalīties ne tikai bagātie un dižciltīgie, bet arī zemnieki, amatnieki, tirgotāji, zvejnieki un citi nedižciltīgie polisas iedzīvotāji, - arī viņi ieguva polisas pilsoņu tiesības un pildīja pienākumus.
Svarīgi!
Aristokrātija (grieķu val. aristos - labākais + kratos – vara) – augstākais sabiedrības slānis, ko veido senu un dižciltīgu dzimtu pārstāvji.
Attēlā: Pilsoņu sapulce Atēnās
Svarīgi!
Pilsonis – polisā dzimis cilvēks, kuram bija tiesības piedalīties tautas sapulcē, lemt par valsts lietām, vēlēt amatvīrus un tikt ievēlētam pašam.
Sievietēm, ienācējiem un vergiem nebija pilsoņu tiesību. Viņu vidū bija arī visai turīgi cilvēki – darbnīcu un kuģu īpašnieki un lieltirgotāji.
Polisas pilsoņi savu gribu pauda tautas sapulcē, kur lēma par karu un mieru, pieņēma likumus un vēlēja amatvīrus. Tautas sapulce bija augstākā vara polisā. Visplašākās pilnvaras bija Atēnu tautas sapulcei. Šo polisu uzskata par mūsdienu demokrātijas dzimteni.
Attēlā: Seno Atēnu agora mūsdienās
Galvenais dzīves centrs pilsētā bija agora, kur pilsoņi satikās un sarunājās. Šajā laukumā notika tautas sapulces.
Vienlaikus agoru izmantoja arī kā tirgus vietu.
Svarīgi!
Agora - sengrieķu pilsētas centrālais laukums, sapulču, ļaužu pulcēšanās un tirgus vieta.
Grieķu polisa bija noslēgta sabiedrība, arī citas polisas grieķi nevarēja kļūt par pilsoņiem. Pret ienācējiem no citām zemēm grieķi izturējās neiecietīgi. Visus, kas nerunāja grieķu valodā viņi dēvēja par barbariem, jo citu tautu valoda grieķiem likās kā nesaprotams skaņu jūklis – „bar bar bar”. Polisu likumi sargāja savus pilsoņus. Ienācēji nevarēja kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Attēlā: Vergu attēlojums Senās Grieķijas mākslā
Polisās pastāvēja verdzība. Sākotnēji grieķi ieguva vergus kā kara laupījumus. Vēlāk arī polisas pilsonis parādu dēļ uz laiku varēja kļūt par vergu. Arī verdzeņu bērni palika nebrīvi un nodzīvoja dzīvi kā vergi.
Parasti vergi bija grieķu ģimenes sastāvdaļa, bet nebija līdzvērtīgi pārējiem. Viņi strādāja aristokrātu un bagātāko amatnieku un zemnieku saimniecībās - veica grūtākos un netīrākos darbus, gatavoja ēst, sargāja māju, audzināja saimnieka bērnus. Viņiem nebija tiesību piedalīties tautas sapulcē, bet varēja svinēt svētkus. Vergi nepiedalījās karā.
Ja saimnieki nežēlīgi izturējās pret vergiem, viņi varēja sūdzēties tiesā. Par verga nogalināšanu vainīgo sodīja ar izraidīšanu no polisas.
Attēlā: Leģendārais Atēnu pilsonis - filozofs Sokrats starp iespēju tikt izraidītam no polisas vai iedzert indi, izvēlējās indi
Gleznas autors - Ž. L. Davids, 19. gs. Sokratu tautas sapulce notiesāja par musināšanu pret polisas ideāliem, lai gan Sokrats tikai rosināja domāt.
Pilsoņi ar savu polisu lepojās. Viens no viņu galvenajiem mērķiem bija vairot polisas slavu, gādāt par drošību un rūpēties par pārticību. Grieķi nosodīja pārmērības, alkatību, savtīgumu, iedomību un varaskāri. Grieķu vērtības bija:
- vienkāršība, mērenība;
- disciplīna;
- saskaņa un likumība.
Attēlā: Senās Grieķijas monētu attīstība
Pēdējā - 2004. g. izdotā eiro monēta ar pūci ilustrē pūces simbola pārmantojumu no Senās Grieķijas laika. Pūce bija taisnīga kara, gudrības un zinātņu aizgādnes - dievietes Atēnas simbols.
Nauda Senajā Grieķijā parādījās ap 7. gs. p.m.ē. Tā nāca no Līdijas Mazāzijā.
- 1 talants (26,2 kg sudraba) = 60 mīnas = 600 drahmas = 36 000 oboli
- 1 mīna = 100 drahmas = 600 oboli
- 1 drahma = 6 oboli
Polisa bija grieķu dzīvesveida un vienlaikus viņu domāšanas pamatā. Polisa bija grieķu kultūras stūrakmens. Valsts senajiem grieķiem nebija atdalīta no viņiem pašiem, līdz ar to viņu valsts uztvere būtiski atšķīrās no mūsējās. Katrs pilsonis bija gan politiķis, gan karavīrs, gan savas ģimenes loceklis. Neviens pilsonis nebija tikai privātpersona, jo pirmām kārtām viņš bija savas polisas pilsonis.
(Vēsturnieks Harijs Tumans, 2004. gads)