Svarīgi!
Pirmie, skaitā nedaudzie un, domājams, ievestie dzelzs priekšmeti tagadējā Latvijas teritorijā parādījās jau 5. gs. p.m.ē. – aptuveni pirms 2,5 tūkst. gadu. Ar šo laiku Latvijas teritorijā bija sācies dzelzs laikmets.
Dzelzs ir dabā plaši sastopams materiāls.
No tā gatavotie priekšmeti bija izturīgāki par bronzas laikmetā gatavotajiem darbarīkiem un ieročiem. Tā kā dzelzi uz vietas vēl neieguva, bet ieveda, tad darbarīkus un sadzīves priekšmetus, tāpat kā agrāk, gatavoja no akmens, kaula un raga.
Attēlā: Bronzas un dzelzs ieguve, apstrāde.
Par dzelzs priekšmetu izplatību I. Ķēniņš raksta:
"Kā zināms, jebkurš kultūras sasniegums, kas sākotnēji radās seno civilizāciju zemēs, pārējā pasaulē izplatījās ilgstošā laika posmā, jo cilvēku virs zemes vēl bija maz un dzīvesvietas atradās tālu cita no citas, nebija arī sakaru un transporta līdzekļu, kas jauninājumus izplatītu starp zemēm un tautām īsākā laikā.
Turklāt senie meistari, un it īpaši metalurgi, stingri glabāja amata noslēpumus, nododot zināšanas no paaudzes paaudzei. Reti kad svešiniekam izdevās šos noslēpumus izzināt un nodot saviem ciltsbrāļiem, vai arī ar varu vai viltu izvilināt no sagūstītajiem amatu pratējiem."
Turklāt senie meistari, un it īpaši metalurgi, stingri glabāja amata noslēpumus, nododot zināšanas no paaudzes paaudzei. Reti kad svešiniekam izdevās šos noslēpumus izzināt un nodot saviem ciltsbrāļiem, vai arī ar varu vai viltu izvilināt no sagūstītajiem amatu pratējiem."
Attēlā: Purva rūdas ieguves vietas Latvijas teritorijā.
Kopš mūsu ēras sākuma (agrais dzelzs laikmets) dzelzs darbarīki un ieroči tika izgatavoti no Latvijā iegūstamās purva rūdas, un tie tika lietoti arvien plašāk.
Sākumā dzelzs bija ļoti reta lieta un pat dārgāka par bronzu. Vispirms vajadzēja apgūt prasmi iegūt dzelzi no purva rūdas, - lai dzelzs būtu kvalitatīva, tā labi jāattīra no sārņiem. Dzelzi nevarēja liet kā bronzu, to vajadzēja kalt. Tāpēc sākotnēji dzelzs ieroči un rīki bija sliktāki, jo nebija tik cieti un asi. Tēraudu (augstas kvalitātes dzelzi) vēl nepazina. Sākumā dzelzi lietoja vienīgi rotaslietām: adatām, gredzeniem, kakla un rokas sprādzēm.
Attēlā: Senākie dzelzs priekšmeti.
Ar laiku prasme apstrādāt dzelzi tika izkopta, un dzelzs kļuva par saimnieciskās attīstības būtiskāko faktoru.
Ar izturīgiem dzelzs cirvjiem varēja salīdzinoši ātri izcirst kokus un krūmus, izcelt celmus un saknes, lai iekoptu tīrumus un ganības.
Lauku apstrādei cilvēki vēl arvien izmantoja arklu. Zemkopju darbs kļuva ražīgāks. Viņi varēja apstrādāt arvien lielākas zemes platības un iegūt labāku ražu.
Zemes auglību nodrošināja, atstājot lauku atmatā vairākus gadus. Šajā laikā to izmantoja lopu ganīšanai, kas deva zemei papildus mēslojumu. (Skat. attēlu)
No graudaugiem visvairāk audzēja miežus, no kuriem gatavoja putraimus un mala miltus.
Dzelzs laikmets ievadīja jaunu vēsturiskās attīstības posmu, kura laikā strauji attīstījās zemkopība, lopkopība un amatniecība.
Dzelzs laikmetā samazinājās medību un zvejas nozīme.
Govju, aitu, kazu un citu mājlopu turēšana nodrošināja gan ar gaļas, gan piena produktiem, gan ar ādu un vilnu, ko izmantoja apģērba gatavošanā, tāpēc medības sāka zaudēt nozīmi.
Lauku darbos galvenais zemkopja palīgs bija zirgs.
Attēlā: Savvaļas zirgi.
Domājams, ka senie zirgi vairāk līdzinājās šiem zirgiem, nevis mūsdienās izplatītajiem.
Mūsdienās veiktie eksperimenti liecina, ka koka nociršanai ar dzelzs cirvi bija nepieciešams 4 vai 5 reizes mazāks spēka patēriņš, turklāt to varēja izdarīt trīs reizes ātrāk, nekā strādājot ar akmens cirvi. Šis piemērs liecina par daudzkārt pieaugušo darba ražīgumu.
Latvijas apstākļos tas nozīmēja gan straujas līduma zemkopības attīstības iespējas, gan atsevišķu saimju ekonomiskās patstāvības nostiprināšanos.
Attēlā: Dzelzs laikmeta darbarīki: cirvis, kaplis, sirpis, izkaptis.
Šajā laikā mainījās ainava - ievērojami paplašinājās no mežiem brīvās platības, jo cilvēki ierīkoja arvien jaunus tīrumus un ganības.
Latvijas ainavu dzelzs laikmetā vēsturnieks Arveds Švābe raksturojis šādi:
"Latvija bija apklāta lieliem siliem un mežiem. Ja jūs toreiz ar lidmašīnu laistos zemu pār Latviju, tad redzētu vienu nepārtrauktu mežu zaļumu kā jūru. Tikai šur tur paspīdētu ezeru un upju zilumiņi un tīrumu dzeltenie laukumiņi. Šos nolīstos un apstrādātos zemes gabaliņus sauc par laukiem. To bija daudz, un tie bija izkaisīti mežu zaļumā kā dzelteni lāsumi."
Attēlā: Latvijas meži mūsdienās. Mūsdienās joprojām meži aizņem ievērojamu Latvijas teritorijas daļu. Daudzviet Eiropā tie sen jau izcirsti.
Mežu izciršana turpinājās visu dzelzs laikmetu.