Latvijas senāko iedzīvotāju - ziemeļbriežu mednieku pasaules priekšstatos nozīmīga vieta varēja būt ziemeļbriedim. Iespējams, ka viņiem jau bija dievība, līdzīga Lielajai Mātei - visa dzīvā radītājai un sargātājai, kuras klātbūtni var jaust Eiropas paleolīta kultūrās.
Mezolītā, mainoties klimatam un augu valstij, varēja veidoties jauni ticējumi, taču ticība Lielajai Mātei saglabājās.
Attēlā: Neolīta laika dzintara figūriņa aļņa galvas formā, atrasta Sārnates apmetnē.
Tā kā šajā un arī citās figūriņās atveidota aļņa galva bez ragiem, tā ir aļņu māte, tad iespējams, ka te atveidota Lielā Māte.
Tā kā galvenokārt tika medīti aļņi, tad visai ticami, ka šo dievību iedomājās aļņa mātes veidolā.
Latvijas teritorijā senākie mākslas paraugi, kas pārstāv mezolīta posmu, atrodami uz kaula vai raga priekšmetiem, piemēram, uz kaula dunča, kas atrasts Užavas upē Kurzemē, ir nosacīts dzīvnieka attēla gravējums.
Attēlā: Užavas upē atrasts duncis ar iegravētu dzīvnieku figūras attēlu, vēsturnieki uzskata, ka attēlots ziemeļbriedis.
Interesants ir attēls uz kaula plāksnītes, kas atrasta Zvidzes apmetnē. Zīmējumu veido urbuma tehnikā izpildīta punktēta līnija. Attēlā iespējams saskatīt trīsdaļīgu pasaules modeli, kura centrā atrodas cilvēka figūra. (Skat. attēlu zemāk.) Līdzīgā tehnikā veidoti līdzīgi sižeti atrasti arī Dānijā - uz kaula dunčiem.
Senie cilvēki valkāja rotas.
Tās bija dzīvnieku zobu vai gliemežvāku kaklarotas, dzīvnieku, cilvēku un putnu figūriņu veidā darināti piekariņi. No kaula gatavoja krelles.
Cilvēki ticēja, ka izgatavotie priekšmeti pasargās viņus no nelaimēm un nodrošinās veiksmi. Šādus priekšmetus dēvēja par amuletiem.
Attēlā: Dzīvnieku zobu piekariņi.
Arheologiem ir izdevies atrast nelielas māla figūriņas. Šīs cilvēku figūriņas ir ļoti vienkāršotas. Tām nav ievērotas ķermeņa proporcijas. Dažu figūriņu galvām ir trīsstūrveida forma, bet citām ir ovāla seja ar iedziļinātiem acu dobumiem. Tā kā figūriņas atrastas mītnēs pavarda tuvumā, tad, domājams, tās bijušas mājas pavarda sargātājas.
Attēlā: Vidējā neolīta māla figūriņa - cilvēka atveidojums.
No māla tika veidotas arī dzīvnieku figūras, piemēram, mežacūkas un pīles. Neolīta posmā cilvēka galvas, dzīvnieku un putnu figūras mēģināts atveidot arī dzintarā.
Sārnates apmetnē atrasti koka kausi ar ūdensputnu galvu atveidiem.
Ūdensputni kā gājputni cilvēku uzskatos saistījās ar gadalaiku maiņām. Pavasarī putni atveda sauli, bet rudenī aizlidojot paņēma to sev līdzi.
Attēlā: Neolīta posma priekšmeti: koka kausa rokturis ar pīles galvu; kaula aļņa figūra.
Neolītā ar dažādiem ornamentiem rotāja medību piederumus, arī māla traukus.
Svarīgi!
Skulptūriņas, ornamenti nav tikai mākslas paraugi, bet tie ir cieši saistīti ar akmens laikmeta cilvēka priekšstatiem par pasauli, tās parādībām.
Arheoloģiskajos izrakumos atrastās lietas ir vienīgās liecības, kas palīdz saprast seno cilvēku priekšstatus par apkārtējo pasauli, tāpēc ne vienmēr iespējams gūt skaidru viedokli.
Sārnates apmetnē atrastais koka elks tiek skaidrots divējādi - tas varēja būt saistīts ar senču kultu, gan arī iemiesot mājas garu. Tā priekšā dedzināts ugunskurs, tāpēc ticamāks šķiet pieņēmums par mājas garu.
Attēlā: Sārnates apmetnes svētnīcas koka elks ar cilvēka sejas atveidu staba augšgalā.
No aizmugures to iežogojusi zema koka sēta, elks stāvējis zem kupla lapu koka. Datēts ar 3. gt. p.m.ē.
Senatnē visa dzīve bija atkarīga no dabas. Lai izdzīvotu, vajadzēja ne tikai sadzīvot ar dabas norisēm, bet arī censties tās izskaidrot.
Nespēdami izprast daudzas dabas norises, piemēram, zibeni un pērkonu, senie cilvēki domāja, ka ir kāds par cilvēku varenāks spēks.
Senie cilvēki ticēja aizkapa pasaulei. Par to liecina mirušajiem līdzi dotās kapa piedevas. Pētot kapalaukus, arheologi atraduši kaula dunčus, šķēpu galus, no dzīvnieku zobiem darinātus piekariņus un citus priekšmetus.
Acīmredzot, mezolīta un neolīta laika cilvēki uzskatīja, ka šīs lietas būs nepieciešamas arī pēc nāves.
Attēlā: Akmens laikmeta krama kalti un akmens cirvji, atrasti kapulaukos.
Senākais atrastais un izpētītais kapulauks ir mezolīta un neolīta laika Zvejnieku kapulauks pie Burtnieku ezera.
Ir skaidrs, ka tur dzīvojošie cilvēki ir ticējuši aizkapa pasaulei, kas atrodas aiz ūdens. Ūdens, upe ir šķērslis, kas jāpārvar, lai nokļūtu mirušo valstībā.
Mirušie apbērti ar sarkano okeru, kas simbolizēja pavardu, uguns siltumu, arī asinis. Šādi rīkojoties, senie cilvēki centās mirušajiem piešķirt spēku, pārejot uz jaunu dzīvi viņsaulē.
Kapa bedres sānos lika akmeņus. Ar tiem nosedza arī mirušā pēdas un galvu.
Attēlā: Tā dabā izskatās Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks.
Pētījumos kapulaukā atrastas mirušajiem līdzi dotas kapa piedevas – apģērbs, kaklarotas, dažādi piekariņi, darbarīki, ieroči.
Sākot ar neolītu, apglabājot mirušos, piekopti dažādi rituāli.
Šī posma beigās baltu priekšteči (auklas keramikas kultūras pārstāvji) savus mirušos sāka apglabāt savrupapbedījumos.