19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Eiropa piedzīvoja pārmaiņas un pieaugošo spriedzi starp lielvalstīm. Šajā laikā Eiropā pastāvēja divas galvenās militārās alianses.
- Trejsavienība — Vācija, Austroungārija un Itālija;
- Antante — Lielbritānija, Francija un Krievija.
Starp šīm aliansēm valdīja neuzticība, kas veicināja politisko un militāro sacensību. Eiropa bija kļuvusi par militarizācijas un nacionālisma ideoloģijas pārņemtu kontinentu, kurā lielvalstis sacentās par politisko ietekmi, resursiem un koloniālo varu.
1. attēls: Eiropa 19./20.gs. mijā
Militarizācija — process, kurā sabiedrība, ekonomika un politika arvien vairāk tiek pakļauta militārām vajadzībām un vērtībām. Tas var izpausties kā armijas paplašināšana, aizsardzības budžeta palielināšana vai militāras domāšanas un disciplīnas ieviešana iedzīvotāju dzīvē.
Nacionālisms — ideoloģija un politiska kustība, kas uzsver nācijas kā augstākās vērtības nozīmi. Nacionālisms var izpausties dažādos veidos – kā vēlme pēc neatkarības, kultūras identitātes saglabāšanas vai kā uzskats, ka nācija ir pārāka par citām.
Ideoloģija — noteikta ideju un uzskatu sistēma, kas nosaka, kā indivīdi un grupas uztver pasauli un rīkojas sabiedrībā. Ideoloģijas var būt politiskas (piemēram, liberālisms, komunisms), ekonomiskas (kapitālisms, sociālisms) vai pat kultūras un reliģiskas.
Ekonomiskā sacensība starp valstīm, īpaši starp Lielbritāniju un Vāciju, radīja aizvien lielāku spriedzi. Koloniālā politika noveda pie konflikta punktiem Āfrikā un Āzijā, kur lielvalstis centās paplašināt savas impērijas. Austroungārijas un Balkānu reģiona problēmas, kas saistītas ar nacionālo pašnoteikšanos, veicināja spriedzi šajā nestabilajā reģionā.
Visi šie notikumi lēnām pavēra durvis pirmā globālā militārā konflikta – Pirmā pasaules kara – sākumam.
Pirmā pasaules kara cēloņi:
1. Koloniālā politika — valstu centieni paplašināt savu ietekmi un iegūt jaunus resursus izraisīja konfliktus un konkurenci. Īpaši spraiga cīņa veidojās starp Lielbritāniju un Franciju, kas jau bija izveidojušas plašas impērijas, un Vāciju, kas vēlējās palielināt savu klātbūtni kolonijās.
2. Ekonomiskā un politiskā konkurence — spriedze starp lielvarām pieauga, jo Vācija centās iegūt vadošo pozīciju rūpniecībā, izaicinot Lielbritānijas dominanci. Šī sacensība saasināja abu valstu attiecības. Kamēr Oto fon Bismarks, būdams Vācijas kanclers līdz 1890. gadam, centās saglabāt spēku līdzsvaru Eiropā, pēc viņa atstādināšanas Vācijas ārpolitika kļuva arvien agresīvāka, pastiprinot starptautisko spriedzi.
2. attēls: Oto fon Bismarks
Oto fon Bismarks (1815–1898) bija Prūsijas un Vācijas politiķis, kurš izmantojot diplomātiju un militāru spēku, 1871. gadā apvienoja Vāciju. Viņš ievēroja reālpolitikas principus, uzsverot, ka "politika nav zinātne, bet māksla visu iespējamo robežās". Bismarks īstenoja agresīvu, bet līdzsvarotu ārpolitiku novēršot konfliktus pēc Vācijas apvienošanas. Viņš arī ieviesa sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai mazinātu sociālistu ietekmi un nostiprinātu valsti no iekšienes. Atcelts no amata 1890. gadā, viņš atstāja mantojumu kā Vācijas politiskās stratēģijas meistars.
3. Militarizācija — milzīgi resursi tika ieguldīti armiju un flošu paplašināšanā. Īpaši var izcelt Vācijas un Lielbritānijas sacensību par jūras flotes dominanci, ko iedvesmoja Vācijas admirāļa Alfrēda fon Tripica izstrādātā "flotes programma". Arī citas valstis sekoja šim piemēram, palielinot militāros izdevumus un radot sajūtu, ka karš ir neizbēgams.
4. Nacionālisms — Eiropas lielvaru savstarpējā konkurence un nacionālisma pieaugums, īpaši Centrāleiropā un Balkānos, radīja spriedzi un destabilizēja politisko situāciju. Saspīlējums Balkānos padarīja to par "Eiropas pulvermucu". Austroungārijas impērijas daudztautību sastāvs saskārās ar pieaugušām separātiskām kustībām, kas apdraudēja Eiropas impērisko kārtību. Serbijas atbalsts pan-slāvisma, piemēram, "Melnā roka", aktivitātēm kulminēja Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda slepkavībā, kas kļuva par tiešu sākumu Pirmajam pasaules karam.
3. attēls: Francis Ferdinands
Francis Ferdinands bija Austroungārijas troņmantnieks, kurš tika nogalināts 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā, Bosnijā. Viņa slepkavību veica serbu nacionālists Gavrilo Princips, kas bija saistīts ar organizāciju "Melnā roka". Šis atentāts izraisīja diplomātisko krīzi starp Austroungāriju un Serbiju, kas noveda pie Pirmā pasaules kara sākuma. Lai gan Francis Ferdinands atbalstīja reformu politiku impērijā, viņa nāve kļuva par galveno ieganstu kara eskalācijai Eiropā.
Svarīgi!
Panslāvisms bija idejas par visu slāvu tautu vienotību, bieži ar Krievijas kā galvenā aizstāvja vai līdera lomu. Tas veicināja nacionālistiskās kustības Balkānos, kur slāvu tautas, piemēram, serbi un horvāti, centās atbrīvoties no Austroungārijas un Osmaņu impērijas varas.
Separātiskas kustības ir politiskas vai militāras kustības, kas cenšas panākt kādas teritorijas atdalīšanos no esošās valsts vai impērijas, lai izveidotu neatkarīgu valsti.
5. Alianšu sistēma — militārās alianses nodrošināja, ka konflikts starp divām valstīm varētu ātri izplatīties starp vairākām valstīm. Pēc Austrijas erchercoga Franca Ferdinanda slepkavības 1914. gada 28. jūnijā alianšu sistēma iesaistīja vairākas valstis globālā konfliktā.
Atsauce:
2. attēls: Oto fon Bismarks (10.07.2025.), fotogrāfs Žaks Pilarcs;
3. attēls: Francis Ferdinands (10.07.2025.), fotogrāfs Ferdinand Schmutzer.