1. attēlā: 16. gs. Eiropas kartē, kurā Eiropa attēlota kā karaliene, Livonija redzama augšējā labajā stūrī – Eiropas kleitas mala
Kāds 16. gs. Rīgas humānists Rīgu nosauca par Eiropas nomali.
Tas daļēji atbilst patiesībai, jo, izņemot reformāciju, pārējie Rietumeiropas procesi – Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, renesanse un humānisms – Livoniju skāra maz.
Citu zemju ievērojamie renesanses mākslinieki, domātāji 15. gadsimtā - 16. gadsimta sākumā Livoniju un Rīgu neapmeklēja, jo daudzās citās Eiropas pilsētās bija ievērojamākas izglītošanās iespējas, – Rīgā tolaik nebija nevienas augstskolas, tā nevarēja lepoties ar izciliem māksliniekiem.
2 attēlā: Albrehts Dīrers
Viņš bija izcila sava laikmeta personība – izgudrotājs, mehāniķis, mākslinieks, grafiķis, dabas pētnieks. Viņa veidotās gravīras bija vienas no kvalitatīvākajām, kādas tolaik bija pieejamas, ir nepārspētas joprojām.
Būdams humānists, Dīrers atbalstīja Luteru un reformācijas idejas.
3. attēlā: Rīgas Doma klostera telpās reformācijas laikā – 1524. gadā tika izveidota pilsētas bibliotēka
Pilsētas bibliotēkas pamatā bija piecas reliģiska satura grāmatas, ko Rīgas rāte nodeva "vispārīgai lietošanai". Četras no tām saglabājušās līdz mūsu dienām.
Rīgas pilsētas bibliotēka ieguva svarīgu nozīmi pilsētas garīgajā dzīvē. Spriežot pēc grāmatām ar ierakstiem, kas liecina par to piederību klosteriem, bibliotēkas fonda lielums pirmajā pastāvēšanas periodā bija daži simti eksemplāru, bet laika gaitā tika uzkrātas antīko autoru, humānistu un citu autoru grāmatas. Ar nosaukumu "Bibliotheca Rigensis" ("Rīgas pilsētas bibliotēka") tā kļuva pazīstama ne vien Baltijā, bet arī ārzemēs.
4. attēlā: Teksts latīņu valodā
Latīņu valoda bija Senās Romas valoda, kura viduslaikos noformējās kā katoliskās baznīcas valoda, līdz ar to - starptautiskā valoda. To ģimnāzijās apguva līdz pat 20. gs. sākumam.
Renesanses laikmetā par izglītotu cilvēku vispirms uzskatīja tādu, kurš prata latīņu valodu. Šādu cilvēku Rīgā nebija daudz, un tie bija galvenokārt vācu sabiedrībā.
Kopš 13. gs. beigām ilgušais miers Livonijā tika pārtraukts 16. gs. vidū, – sākās Livonijas karš, kas zemei nodarīja lielu postu un noveda pie viduslaiku Livonijas sabrukuma.
Tikai 16. gs. beigās uz pārdesmit gadiem iestājās salīdzinoši mierīgāks laika posms, kad pirmām kārtām lielākajā Livonijas pilsētā Rīgā sāka izplatīties humānisma idejas par cilvēka neizsmeļamajām iespējām.
Tās popularizēja no citām zemēm ieceļojušie humānisti, kas izglītību bija ieguvuši Eiropas universitātēs; lielāks humānistu skaits pilsētā darbojās 16. gs. beigās.
5. attēlā: Senā Heidelbergas universitāte ir trešā senākā Eiropā, dibināta 14. gs.
Mūsdienās universitāte ir viena no prestižākajām augstskolām. Tajā mācījušies arī daudzi izcili Latvijas cilvēki.
Rīgā 20 gadus dzīvoja no Austrumprūsijas ieceļojušais dzejnieks Dāniels Hermanis. Dažādās Eiropas universitātēs (Kēnigsbergā, Heidelbergā, Vitenbergā, Bāzelē) viņš bija studējis valodas, jurisprudenci, dabaszinātnes, filozofiju.
Jau agrā jaunībā D. Hermanis guvis atzinību ar saviem latīņu valodā rakstītajiem dzejoļiem, viņš apdzejoja arī Livoniju un Rīgu.
Pazīstamākais no Rīgas humānistiem ir ārsts un dzejnieks Bazilijs Plīnijs.
Viņa latīņu valodā sacerētā poēma "Slavas dziesma Rīgai" (pilns nosaukums "Slavenās Rīgas pilsētas, Livonijas metropoles, cildinājums") 16. gs. beigās izdota Leipcigā.
Humānisma laikmetā daudzi autori šādus slavinājumus veltīja savām pilsētām.
6. attēlā: Bazilija Plīnija poēmas "Slavenās Rīgas pilsētas, Livonijas metropoles, cildinājums" izdevums
Plīnijs bija dzimis Rīgā un mācījies Vitenbergas Universitātē, kur ieguvis doktora grādu.
Ir zināms, ka 1593. gadā Rīgas birģermeistars Nikolajs Eks viņam piešķīra studiju stipendiju, un pateicībā par to Bazilijs Plīnijs uzrakstīja šo poēmu Rīgai.
Dzejojumu Plīnijs rakstīja, atrazdamies Vitenbergā, tālu prom no dzimtās Rīgas, varbūt tāpēc viņam tā no tālienes šķitusi mīļa, skaista un labāka par citām pilsētām.
1588. gadā Rīgā darbu sāka pirmā tipogrāfija. Pirms tam rīdzinieki grāmatas saņēma no tām pilsētām, kur tipogrāfijas bija izveidotas jau agrāk, piemēram, Kēnigsbergas, Viļņas, Lībekas, Amsterdamas, Nirnbergas.
7. attēlā: Atzīmējot drukas darbu Latvijas teritorijā uzsākšanas 425 gadadienu, 2013. gadā izdota jubilejas pastmarka ar Nikolausa Mollīna autogrāfu
Grāmatu iespiešanas sākums Rīgā saistās ar Nikolausa Mollīna vārdu, Rīgā viņš ieradās no Antverpenes ap 1588. gadu, domājams, pēc Rīgas rātes aicinājuma.
Pēc diviem pārbaudes gadiem N. Mollīns kļuva par pirmo un vienīgo Rīgas rātes grāmatu iespiedēju un izdevēju. Tas nozīmē, ka viņš bija atbrīvots no nodokļiem un saņēma no pilsētas 100 dālderu gadā.
N. Mollīns drīkstēja nodarboties arī ar grāmatu pārdošanu. Rīgas rāte gan noteica pārdodamo grāmatu skaitu un pieprasīja vienu eksemplāru no katra izdevuma.
Savas darbības laikā N. Mollīns izdevis ap 180 iespieddarbu: kalendārus, ābeces, mācību grāmatas Rīgas Domskolai, rēķinu grāmatas, vietējo autoru sacerējumus utt.
Vairums iespieddarbu bija latīņu un vācu valodā.
8. attēlā: Liela vēsturiska vērtība ir N. Mollīna tipogrāfijā 1612. gadā iespiestajai Rīgas panorāmai, tas ir viens no slavenākajiem senās Rīgas skatiem
Līdz 16. gs. beigām rekatolizācija Livoniju neskāra.
Livonijas kara laikā (1558-1583) Livonijai nonākot katoliskās Polijas-Lietuvas ietekmē, tā veica pasākumus katolicisma atjaunošanai, rīdzinieki tam enerģiski pretojās. Ilgstošu panākumu Vidzemē un Kurzemē katoļticības atjaunotājiem nebija, jo drīz (1600. gadā) sākās jauns karš – starp protestantisko Zviedriju un Poliju-Lietuvu, tā gaitā Zviedrija pārņēma savā valdījumā Rīgu un Vidzemi.
Katoļu garīdznieki un jezuītu ordenis tika izraidīti, to ietekmē palika Poļu Livonija jeb Inflantija – mūsdienu Latgale.
Par Livonijas karu un Poļu-zviedru karu skat. nākošo tēmu.