Absolūtisms Eiropā
Viduslaikos Eiropā pastāvēja kārtu sabiedrības un tāda valsts varas un pārvaldes sistēma kā feodālisms, kad valsts tika sadalīta apgabalos feodos jeb lēņos (zemes gabals), kurus senjori (zemes īpašnieki) nodeva pārvaldē saviem vasaļiem, pretīm sagaidot uzticību un aizsardzību. Līdz ar to valstis bija sadrumstalotas sīkos valdījumos, kuros varēja pastāvēt savi likumi, svari, mēri, arī nauda.
Liela ietekme bija Romas katoļu baznīcai, taču reformācijas gaitā izveidojās jaunas kristīgās konfesijas. Viduslaiku otrajā pusē valdnieki sāka nostiprināt savu varu, kļūstot mazāk atkarīgi no Baznīcas. Valdnieki veidoja tādu valsts pārvaldi, kurā būtiskākos lēmumus pieņem augstākais valsts vadītājs (valdnieks) un viņam pakļautās iestādes, iesaistot valsts dzīvē plašākas iedzīvotāju grupas. Eiropā viduslaiku beigās un jauno laiku sākumā tas nozīmēja, ka valdnieks var rēķināties ar visu iedzīvotāju kārtu atbalstu. Šo procesu sauc par centralizāciju.
Valdnieki, savukārt, lai iegūtu lielāku pavalstnieku atbalstu, sāka sasaukt iedzīvotāju kārtu parlamentu – sabiedrības kārtu pārstāvju sanāksmi, kurā pieņem valstij kopīgus likumus. Katras kārtas pārstāvju grupai parasti bija viena balss. Kārtu parlamentā parasti nebija pārstāvēti zemnieki. Bieži kārtu parlamenta sanāksmēm bija padomdevēja funkcija. Tā veidojās tādas valstis kā parlamentārās monarhijas.
Jāatzīmē, ka 16.-18. gadsimtā bija daudzas valstis, kuru valdnieki centās izveidot absolūtās monarhijas, kur augstākā vara neierobežoti pieder vienai personai – monarham. Šajā laikā beidzās ticības kari Eiropā un iedzīvotāji cerēja uz stabilu un mierīgu dzīvi, savas gaidas sasaistot ar spēcīgu valdnieka varu.
Svarīgi!
Centralizācija pretēji feodālismam veicināja sabiedrības attīstību.
Jāatzīmē, ka 16.-18. gadsimtā bija daudzas valstis, kuru valdnieki centās izveidot absolūtās monarhijas, kur augstākā vara neierobežoti pieder vienai personai – monarham. Šajā laikā beidzās ticības kari Eiropā un iedzīvotāji cerēja uz stabilu un mierīgu dzīvi, savas gaidas sasaistot ar spēcīgu valdnieka varu.
Monarhs — valdnieks, kas valda vienpersoniski un savu varu ir mantojis. Dažādās valstīs valdnieku sauc dažādi, piemēram, par karali, imperatoru, ķeizaru, caru.
Absolūtā monarhija — monarhija ar neierobežotu monarha varu, kurā valdniekam ir tiesības vienpersoniski pieņemt likumus un lēmumus.
Parlamentārā monarhija — monarhija, kurā valdnieks pieņem likumus un lēmumus sadarbībā ar parlamentu.
Absolūtās monarhijas galvenās pazīmes:
- no ierēdņiem veidota vienota valsts pārvalde;
- pastāvīga armija, kuru kontrolē valdnieks;
- valdnieka tiesības vienpersoniski pieņemt likumus un lēmumus;
- valdnieka kontrole pār Baznīcu;
- vienota nodokļu sistēma un saimnieciskā politika, kas palīdz palielināt valsts ienākumus (merkantilisms).
Merkantilisms — saimnieciska politika, kuras mērķis ir panākt bagātību uzkrāšanos valstī, attīstot ražošanu valsts ietvaros, ierobežojot preču ievešanu un algas, nodrošinot eksporta pārsvaru pār importu.
Absolūtās monarhijas apstākļos valsts attīstību lielā mērā noteica valdnieka personība, viņa spēja risināt valsts pārvaldes jautājumus un attiecības ar kaimiņiem.
Tomēr monarham bija jārēķinās ar:
- Baznīcas ietekmi un varu, jo kopš viduslaikiem baznīca tiecās iegūt noteicošo lomu valstī;
- bagāto iedzīvotāju slāni, kas veidojās jaunajos laikos. Viņi nebija dižciltīgie, bet spēja ietekmēt valsts varu, jo aizdeva valdniekiem naudu karošanai un citām vajadzībām;
- valsts pārvaldes tradīcijām – dažās valstīs pastāvēja parlaments vai citu kārtu pārstāvju sapulce, citur karalim bija ietekmīgi padomnieki.
Svarīgi!
Eiropas valstīs absolūtās monarhijas veidojās dažādi un atšķirīgos gadsimtos. Jau 16. gadsimtā iezīmējās varas koncentrācijas tendence vienpersoniski valdnieka rokās, tomēr tikai 17. - 18. gadsimtā var sākt runāt par absolūtismu kā par politisku sistēmu.
Absolūtisma laikmetam raksturīga mākslas iezīme — glezniecība, arhitektūra, tēlniecība, mūzika, mode, teātris slavina monarhu. Par valdošu mākslas stilu Eiropā kļūst baroks (itāliešu val. Barocco – neparasts, samākslots, brīnumains).
Baroks — mākslas virziens, kura piekritēji centās atstāt uz cilvēku pēc iespējas dziļāku iespaidu ar masīvām un greznām būvēm, spilgtu notikumu atainojumu, košām krāsām, asiem gaismu un ēnu kontrastiem, masīvām skaņu kopām mūzikā.
1. attēlā: Versaļas pils
2. attēlā: Rundāles pils