Vairāki gadu tūkstoši šķir mūs no tiem cilvēkiem, kuri akmens un bronzas laikmetā dzīvoja Latvijā. Mācoties par šo laiku, droši vien, daudzi nodomā: „Cik grūti bija dzīvot!” Taču arī toreiz ļaudis priecājās, bēdājās, strīdējās un draudzējās.
Ne tikai strādāt, bet arī izdzīvot vienam senatnē bija gandrīz neiespējami, tāpēc bija jāmācās un jāspēj sadzīvot ar citiem.
Attēlā: Daudzus darbus paveikt vienatnē bija neiespējami, arī, piemēram, veikt bronzas apstrādi.
Arī toreiz cilvēki izgudroja dažādas lietas, atrada jaunus paņēmienus, citi savukārt prata ārstēt saslimušos.
Zināšanas tika pilnveidotas, nodotas nākošajām paaudzēm.
Bērni uzkrāja zināšanas, klausoties vecāku stāstītajā un piedaloties darbos.
Mūsdienu vēstures pētnieki ir noskaidrojuši paņēmienus, kas senatnē ļāva izgatavot visai sarežģītus priekšmetus, ja ņem vērā, ka tolaik nebija mūsdienu tehnikas un iespēju.
Mūsdienu vēstures pētnieki ir noskaidrojuši paņēmienus, kas senatnē ļāva izgatavot visai sarežģītus priekšmetus, ja ņem vērā, ka tolaik nebija mūsdienu tehnikas un iespēju.
Attēlā: Bronzas kausēšana tīģelī (trauks bronzas kausēšanai).
Mūsdienu eksperiments, atdarinot seno tehnoloģiju.
Bronzas laikmetā tīģeļus gatavoja no vietējiem māliem, to ugunsizturība bija 1130 - 1460 grādi, bet bronzas kušanas temperatūra ir 970 - 1020 grādi. Tīģeļa ugunsizturības rezerve nebija liela, tie izdega, deformējās. Kausēšana prasīja meistarību - panākt un uzturēt atbilstošu temperatūru pietiekoši ilgu laiku, citādi neizkusa visa bronza vai tā varēja izlīt, ja uzkarsēja par daudz, - neizturēja tīģelis. To apliecināja arī eksperiments.
Parastā malka degot nedod tik augstu temperatūru, tāpēc bija nepieciešamas arī plēšas gaisa pievadīšanai. Priekšmetu izliešanai gatavoja veidnes.
Atlietos priekšmetus vajadzēja arī apstrādāt - likvidēt lējuma šuves, slīpēt nelīdzenumus.
Atradumi apliecina, ka bronzas apstrādes līmenis Latvijas teritorijā bija tāds pats kā pārējā Eiropā - meistariem bija augstas prasmes.
Attēlā: Bronzas laikmeta lokurbis:
1. Kārts ar atsvaru un staklis. 2. Pamats 3. Loks 4. Spararats 5. Akmens cirvis
Kātcauruma urbšana akmens cirvjiem notikusi ar lokurbi, kurā koka stienim uzlikts cauruļkaula uzgalis. Eksperimenti pierāda, ka, strādājot ar lokurbi, kātcaurumu 4 cm diametrā un 1 cm dziļumā varēja ieurbt 10 stundās. Viena cirvja izgatavošanai bija nepieciešamas aptuveni 120 darba stundas.
Attēlā: Iegūtais rezultāts urbšanas procesā - kātcauruma akmens cirvji.
Darbarīkus izgatavoja arī no kaula, raga. Kaula rīku gatavošanai mezolītā galvenokārt izmantoti aļņa kauli, retāk – brieža, zirga, bebra un lāča kauli. Galvenokārt izmantoja dzīvnieku garos kaulus, ribas, lāpstiņas un ragus.
Arī to izgatavošanai bija nepieciešamas prasmes un materiāla īpatnību pārzināšana.
Ar krama griezni garo kaulu sadalīja sloksnēs. No tām ar griešanas, kasīšanas, noasināšanas paņēmieniem gatavoja šķēpu un bultu galus, harpūnas, nažus, dunčus, makšķerāķus, īlenus un pat divdaļīgus raga cirvjus, kuri sastāvēja no raga galvas un koka kāta.
Attēlā: Raga darbarīki - kapļi (Nr. 1. un Nr. 3.) un cirvis (Nr. 2.).
Kaula un raga apstrādes māka bija izkopta jau akmens laikmetā. Bronzas laikmetā šīs prasmes nemazinājās, bet priekšmeti bija kļuvuši vienkāršāki, - vairāk domāts par to atbilstību lietošanai nevis izrotāšanu.
Krama bultu un šķēpu gali, kurus iestiprināja koka kātā, bija pietiekoši efektīvi ieroči medībās. Krama apstrāde arī prasīja iemaņas - lai ar precīziem sitieniem no krama gabala nošķeltu, apstrādātu vajadzīgās formas priekšmetu.
Ar šādām koka kātā iestiprinātām bultām varēja trāpīt 100-200 metru tālumā. Visprecīzākais bultas trāpījums bija 20-50 m attālumā.
Attēlā: Neolīta krama rīki: šķēpa gals, bultu gali, nazis, kasīkļi.
Šo priekšmetu forma ir iegūta, rūpīgi un meistarīgi apstrādājot kramu.
Šo priekšmetu forma ir iegūta, rūpīgi un meistarīgi apstrādājot kramu.
Lai sasmalcinātu saknes, augus, labības graudus lietošanai pārtikā, tika izgudrota tehnoloģija - graudberži. Graudberzis bija divu akmeņu komplekts, no kuriem apakšējais bija lielāks, ar iedobtu virsmu. Uz tā uzbēra graudus, kurus saberza ar augšējo - lodveida vai plakanas formas.
Ar divroku graudberzi (plakanas formas) strādājot, darba ražība bija lielāka.
Domājams, ka divroku graudberži ieviesušies tad, kad līdztekus līdumiem pastāvīgie tīrumiņi deva jau lielāku graudu daudzumu. Divroku graudberži ir rokas dzirnavu priekšteči.
Attēlā: Bronzas laikmeta graudberži: 1. - vienrokas; 2. - divroku.
(a - augšējie akmeņi; b - apakšējie akmeņi, uz kuriem uzbēra graudus)
Cilvēki bija apguvuši prasmi gatavot arī daudzus sadzīvē nepieciešus priekšmetus: no klūgām, koku saknēm, mizām un lapām, no niedrēm gatavoja grozus, somas, murdus (ierīce zivju ķeršanai), tīklus, apavus, auklas, diegus, tekstilizstrādājumus - audumus u.c.