Ko par Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem zināja tā laika pārējā pasaulē?
Attēlā: Knosa Krētas salā - Mīnoju dinastijas valdnieku pils. 2. gt. p.m.ē.
Krētas civilizācija - Eiropas civilizācijas sākotne.
Senākās civilizācijas bija izveidojušās Vidusjūras reģionā: Senā Divupe, Senā Ēģipte, Krētas un Mikēnu civilizācijas. Ar tām iepazinies, mācoties pasaules vēsturi. Šo civilizāciju tautām pirms mūsu ēras nebija nekādu zināšanu par Ziemeļeiropu.
Arī nedaudz jaunāku civilizāciju - antīkās pasaules – Senās Grieķijas un Senās Romas – autoru priekšstati par Baltijas jūru un tās piekrastes iedzīvotājiem bija aptuveni.
Attēlā: Senās Grieķijas vēsturnieks Hērodots - vēstures zinātnes "tēvs" savā darbā "Vēsture" (sarakstīts 5. gs. vidū p.m.ē.) raksta par neuriem, kas, pēc dažu pētnieku domām, varēja būt senie balti.
Tomēr jau tālā pagātnē ap Vidusjūru dzīvojošās tautas pazina dzintaru, kas bija iegūts pie Baltijas jūras. Ir zināms, ka apmēram 325. gadā p.m.ē. kāds grieķis Masīlijas Pitejs savā ceļojumā uz ziemeļiem nonācis līdz Baltijas jūrai un pēc tam aprakstījis Baltijas dzintara atradnes.
Attēlā: Dzintara figūriņa no etrusku valdnieku kapenēm. 6. gs. p.m.ē.
No dzintara antīkajā pasaulē darināja ne tikai rotas, bet arī dažādas skulptūriņas.
(Etruski - viena no Romas impērijas tautām.)
Mūsu ēras 1. un 2. gadsimta rakstītie vēstures avoti sniedz samērā skopas ziņas par Baltijas jūru, kura tiek saukta par Ziemeļu jeb Svēbu jūru, un tās piekrastē dzīvojošām tautām.
Šādas ziņas snieguši autori:
- grieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons (ap 63. p.m.ē. – ap 23. m.ē.);
- romiešu rakstnieks un vēsturnieks Plīnijs Vecākais (23.-79. g.);
- romiešu rakstnieks un vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacits (ap 55. – ap 120. g.).
Attēlā: Tacita sarakstītais darbs "Ģermānija", mūsdienu izdevums.
Šajā darbā par ģermāņiem Tacits pieminējis arī ģermāņu austrumu kaimiņus – aistus.
Zinātnieki domā, ka aisti ir bijuši latviešu un lietuviešu senči, citi, savukārt, uzskata, ka - igauņu senči.
Dažādi antīkie autori vairākkārt vēstījuši par tirdzniecību ar Baltijas jūras dzintaru.
Attēlā: Dzintara ceļi no Baltijas jūras reģiona uz Vidusjūras reģionu 18. - 13. gs. p.m.ē.
Dzintars bija viena no Baltijas iedzīvotāju bagātībām, un to varēja atrast visā Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastē.
Latvijas teritorijā dzintaru galvenokārt ieguva Kurzemes piekrastē.
No baltu apdzīvotajām zemēm dzintars tika izvests uz Viduseiropu un Grieķiju, kā arī uz ziemeļos esošo Somiju, Karēliju un Krieviju austrumos. Ceļi uz ziemeļiem gāja gar Baltijas jūras piekrasti, uz austrumiem – gar Daugavu.
Arheoloģiski ticis pierādīts, ka Viduseiropā un Grieķijā (Mikēnās) atrastais dzintars ticis ievests no baltu zemēm, jo Baltijas dzintars atšķiras no dzintara, kas iegūts citās vietās.
Balti pret dzintaru iemainīja bronzas izstrādājumus.
Attēlā: Dzintara krelles no Mikēnu valdnieku kapenēm. 1600. - 1500.g.p.m.ē.
Ģeogrāfs, astronoms un dabaszinātnieks Klaudijs Ptolemajs no Aleksandrijas 2.gs. vidū sniedzis ziņas ne tikai par Baltijas jūru, bet viņa sarakstītajās astoņās ģeogrāfijas grāmatās ir zīmētas kartes, no kurām var uzzināt par Baltijas jūras austrumu piekrastes teritorijām un tur dzīvojošajām ciltīm. Ptolemajam gan bija kļūdaini priekšstati par ģeogrāfiskajiem attālumiem. Viņa darbā minētie vietu nosaukumi ir tikai daļēji atšifrējami. Var teikt, ka, piemēram, Ptolemaja minētā Hesinas upe (Chesinos), iespējams, ir Daugava, bet Tūrūnta (Tourountes) – Venta.
Attēlā: Eiropas karte Ptolemaja izpratnē.
Kaut arī daži senie autori ir pieminējuši baltus, nebūtu pareizi grieķu vai romiešu interesi par baltiem pārspīlēt.
Baltu apdzīvotās zemes atradās tālu no grieķu zemēm vai romiešu iekarotajām teritorijām. Viņu kontakti ar baltu tautām visdrīzāk bija epizodiski.
Arī baltiem ciešāki kontakti, domājams, pastāvēja ar tuvākiem kaimiņiem, un sakariem ar grieķiem, romiešiem bija nenozīmīga loma.
Attēlā: Romiešu vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacits.
Romiešu vēsturnieks Kornēlijs Tacits rakstīja par aistiem (ap 98. gadu):
"Svēbu jūra labā krastā apskalo aistu piekrasti. (..) Viņi reti lieto dzelzs ieročus, bet vāles gan. Viņi audzē labību un citus laukaugus ar vēl lielāku pacietību nekā ģermāņi. Viņi mēdz pārmeklēt jūru un ir vienīgā tauta, kas vāc dzintaru seklumos un liedagā. Dzintaru viņi sauc par glēsu. Kā īsti barbari viņi nekad nav jautājuši vai noskaidrojuši, kas dzintars ir un kā tas rodas. Patiesi ilgu laiku dzintars gulēja neaiztiks krastmalā, iekams romiešu greznumkāre nebija radījusi pēc tā pieprasījumu. Aisti paši dzintaru nelieto. Viņi to savāc un neapstrādātā veidā pārdod, brīnoties par augsto cenu, ko par to iegūst. Dzintars, bez šaubām, ir koku sveķi, ko rāda tas, ka rāpojoši un pat spārnoti insekti bieži redzami mirdzam, ieslēgti dzintarā." (Skat. attēlu zemāk.)
"Domāju, ka gluži kā slepenās vietās austrumos aug koki, kas izsvīst vīraku (smaržīga viela kvēpināšanai) un balzamu (smaržīga dažu augu sula, kas satur sveķus un ēteriskās eļļas), tā arī rietumos ir salas un zemes, kur kuplo neparastā auglībā meži un gāršas (meža augšanas tips līdzenumos vai viļņaina reljefa ielejās).
Šo koku sveķus izvelk saule, kas te tik tuva, un tie šķidrā veidā ieplūst jūrā, lai beidzot tos niknas vētras izskalotu pretējā krastā."
Attēlā: Baltijas jūra vētrā.