Svarīgi!
Dzelzs darbarīku pielietošanas radītā straujā saimniecības attīstība izraisīja arī sabiedrības pārmaiņas – notika mantiskā noslāņošanās, parādījās turīgie un nabagie.
Attēlā: Apdzīvotība Latvijas teritorijā agrajā dzelzs laikmetā - pilskalnu, lauka apmetņu, kapulauku un tuvāk neraksturojamu atradumu (savrupatradumu) izplatības karte.
Blīvāk apdzīvota bija Latvijas austrumu daļa. Tur apdzīvotība galvenokārt aptvēra Daugavas un Gaujas baseinus.
Apdzīvoti dzelzs laikmeta sākumā bija ne tikai pilskalni, - pieauga lauka apmetņu skaits, jo saimēm bija jāapgūst aizvien jaunas zemes platības.
Pārvaldīt saimniecību un rūpēties par drošību bija saimes vecākā pienākums.
Attēlā: Zemgaļu vīrieša apbedījuma inventārs.
Tajā, kā redzams, nozīmīga vieta karavīra ieročiem - līdzi dots zobens, šķēpa uzgaļi, cirvis.
Vairojoties saimju un visas kopienas īpašumam, veidojās karadraudzes, kas aizsargāja kopienas īpašumu un arī devās laupīšanas sirojumos.
Sirojumos sagūstītie tika nodarbināti saimniecībā.
Par svarīgāko amatniecības nozari kļuva metāla apstrāde.
Prasmīgākie kalēji bija godājami un turīgi sabiedrības locekļi.
Attēlā: Eksperimenta nolūkiem uzbūvētā dzelzs ieguves krāsns, pie kādām kalēji strādāja dzelzs laikmetā.
Latvijā purva rūda bija atrodama daudzās vietās. Purva rūda saturēja ap 40 – 50% tīras dzelzs. Dzelzi savām vajadzībām ieguva uz vietas katrā apmetnē, par to liecina dzelzs sārņu atradumi gandrīz visās apmetnēs.
Lai izgatavotu dzelzs darbarīkus, vajadzēja savākt purva rūdu, atrast vietu, kur varētu veidot dzelzs ieguves krāsnis. Dzelzs iegūšanai bija vajadzīgs kurināmais – kokogles, kuras ieguva, sadedzinot malku slēgtās bedrītēs.
Lai izgatavotu dzelzs darbarīkus, vajadzēja savākt purva rūdu, atrast vietu, kur varētu veidot dzelzs ieguves krāsnis. Dzelzs iegūšanai bija vajadzīgs kurināmais – kokogles, kuras ieguva, sadedzinot malku slēgtās bedrītēs.
Dzelzs rūdu pirms ievietošanu krāsnī bagātināja – sasmalcināja, apdedzināja un skaloja, lai atbrīvotu rūdu no metālu nesaturošiem piemaisījumiem.
Attēlā: Dzelzs ieguves procesa attēlojums.
Dzelzs apstrāde bija bīstams darbs, jo uguns no kausējamām krāsnīm un smēdēm, kur dzelzi kala, varēja pārmesties uz ēkām. Tāpēc dzelzs kausētājiem un kalējiem vajadzēja strādāt atstatus no dzīvesvietām.
Par patstāvīgu nodarbi dzelzs laikmetā kļuva maiņas tirdzniecība.
Par to liecina apbedījumos atrastie svari un atsvariņi, kurus lietoja tirgotāji dārgmetālu svara noteikšanai.
Par tirdzniecības sakariem ar visai attāliem reģioniem liecina dažādi atradumi: krāsainas stikla un emaljas krelles, saktiņas no rietumu un austrumu zemēm.
Šajā laikā Latvijas teritorijā nonāca arī nauda no tālajām zemēm, piemēram, Romas impērijas.
Attēlā: Romiešu bronzas monētas sesterciji.
Arheologi atraduši apmēram 500 romiešu monētas, kas nonākušas Latvijas teritorijā jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos.
Monētas, domājams, uzskatītas par ievērojamu vērtību, ja ilgstoši krātas un glabātas; tām bijusi svarīgākā nozīme turīgo iedzīvotāju savstarpējos darījumos, attiecībās ar romiešu tirgotājiem.
Tomēr lielākā iedzīvotāju daļa turpināja nodarboties ar zemkopību.
Dzelzs laikmeta sākumā, pieaugot iedzīvotāju skaitam, lielas pārmaiņas notika dzīvesvietās.
Dzelzs laikmeta sākumā, pieaugot iedzīvotāju skaitam, lielas pārmaiņas notika dzīvesvietās.
Attēlā: Mākslinieka A. Liepiņa rekonstruētā koka pils Lielvārdē.
Daļa cilvēku turpināja dzīvot pilskalnos, to tuvumā un arī pārcēlās uz attālākiem novadiem.
Tomēr ar laiku pilskalnu tuvumā zeme bija noplicināta, tāpēc ļaudis pārcēlās uz dzīvi tuvāk grūtā darbā iekoptajiem tīrumiem un ganībām - veidoja lauka apmetnes (nenocietinātas, atklātas apdzīvotas vietas).
Latvijas teritorijā apdzīvotība kļuva vienmērīgāka.
Vairojoties sabiedrības turībai, vairāk bija iespējams iegādāties arī bronzu - tās apjomi šajā laikā ievērojami pieauga un tas veicināja rotkaļu darbu.
Attēlā: Dzelzs laikmeta rotas: rotadatas, kaklariņķi, aproces, saktas.
Rotas atspoguļoja tā laika sabiedrības izpratni par skaisto, ticējumus un pasaules uzskatus.
Piekariņi bija ne tikai skaists rotājums (skat. rotadatu ar ķēdītēm), bet kalpoja arī ļauno garu aizbaidīšanai. Ar piekariņiem rotāja arī apavus, villaines u.c..
Rotās bieži ir izmantots riteņa, apļa motīvs (skat. rotadatu galvas, aproču ornamentus). Tas simbolizēja Sauli, Mēnesi, kustību dabā.
Saules, Mēness, lietus, pērkona un citu dabas parādību godāšana un pielūgšana bija cerība, ka būs laba raža, pieaugs ganāmpulki, būs laba, pārticīga dzīve.
Attēlā: Stāmerienas villaine ar stilizētu ugunskrustu (svastikas) zīmēm, mūsdienu atdarinājums.
Ugunskrusts, ko atveidoja arī uz rotām, simbolizēja auglību un laimi, arī noslēgtā (cikliskā) laika - gada simbols.
Zemkopju sabiedrībai vissvarīgākā bija daba. No tās pilnībā bija atkarīga izdzīvošana. Bija svarīgi zināt, kad ir īstais laiks sākt zemes darbus – art un novākt ražu, tāpēc cilvēki vērīgi sekoja līdzi laika zīmēm, dabas objektus godināja, pielūdza.