Otra slavenākā grieķu polisa - Sparta - atradās Peloponēsas pussalas dienvidu daļā Lakonijā. Tur netrūka ieleju ar auglīgu zemi un labiem apstākļiem zemkopībai.
Spartieši dzīvoja izolēti.
Nav saglabājušās nekādas spartiešu rakstītas ziņas par viņu polisu. Par Spartas vēsturi var spriest no citu grieķu autoru darbiem un arheoloģiskajiem pētījumiem.
Attēlā: Sparta jeb Lakonija un tās iekarojumi - paplašināšanās 8. gs. p.m.ē. - 5. gs. p.m.ē. periodā
Spartas sabiedrību veidoja trīs iedzīvotāju slāņi:
- spartieši (doriešu pēcteči, kas ap 1000. g. p.m.ē. bija iekarojuši Lakonijas teritoriju un pakļāvuši vietējos ahajus);
- heloti (zemākais iedzīvotāju slānis Spartā - ahaji, kurus ienācēji dorieši jeb spartieši faktiski bija padarījuši par vergiem);
- perioiki (zemkopji un amatnieki, kuri dzīvoja nomaļos ciemos un kuriem nebija pilsoņu tiesību; viņiem vajadzēja karot spartiešu armijā).
"Heloti bija par vergiem padarīti vietējie iedzīvotāji ahajieši. Helotu bija apmēram 10 reizes vairāk, un viņi neieredzēja spartiešus, kuriem nemitīgi bija jābaidās no helotu sacelšanās iespējām. Spartieši gulēja ar šķēpu rokās; visi dievi, pat mīlestības dieviete Afrodīte tika attēlota ar šķēpu. Spartieši varu saglabāja ar nežēlīga terora palīdzību. Spartā veica masveida negaidītas tvarstīšanas akcijas, kurās jaunie spartieši uzbruka helotiem, cenšoties nogalināt jaunākos un spēcīgākos."
(Kultūrvēsturnieks Andris Rubenis par helotiem, 1994. gads)
Attēlā: Statuja leģendārajam spartiešu karavadonim Leonīdam
Spartieši izveidoja lielu karaspēku. Tas bija vajadzīgs, lai turētu paklausībā helotus, kuru skaits vairākkārt pārsniedza pašu spartiešu skaitu.
Valsts tika veidota kā militāra nometne, tās iedzīvotāju augstākajam slānim – spartiešiem – bija atļauts nodarboties vienīgi ar karošanu un sevis pilnveidošanu karamākslā. Spartieši iemācījās karot slēgtā kaujas ierindā – falangā.
Spartieši bija tik ļoti pārliecināti par savu drošību, ka pilsētas netika apjoztas ar mūriem. Kad citi grieķi par to brīnījās, spartieši teica, ka viņu karavīri paši ir pilsētas mūris. 
Zemi spartieši sadalīja vienādos gabalos. Kā zeme, tā heloti bija valsts īpašums, ko nedrīkstēja ne pirkt, ne pārdot. Visi spartieši bija vienlīdzīgi. Viņiem nebija nekādu iespēju uzkrāt bagātību.
Attēlā: Senās Spartas drupas
Tāpat kā visā sengrieķu pagātnē, arī Spartā leģendas un mīti savijās ar reāliem notikumiem.
Spartieši ticēja, ka valsts kārtību Spartā veidojis likumdevējs Likurgs, kam Delfu orākuls devis padomu, kā veidot valsti.
Svarīgi!
Spartu pārvaldīja vecāko padome jeb gerūsija, kurā ietilpa 2 valdnieki un 28 padomnieki. Par padomnieku varēja kļūt cienījamākie spartieši no 60 gadu vecuma.
Attēlā: Spartas vecāko padome. Attēlojums mākslā
Tautas sapulcei Spartā nebija lielas varas, to sasauca, lai apstiprinātu gerūsijas lēmumus.
Balsošanas rezultātu izšķīra pēc tā, kura puse kliedza skaļāk, tās viedokli atzina par pareizu. Tautas sapulce ievēlēja arī piecus uzraugus jeb eforus, kas sprieda tiesu un uzraudzīja abus Spartas valdniekus.
Spartieši pievērsa lielu uzmanību zēnu audzināšanai.
Zēnam piedzimstot, tika novērtēts, vai viņš ir vesels un stiprs. Tas jaundzimušais, kuram bija kāda kaite, bija nolemts nāvei – jaundzimušo nometa no klints, jo vārgi bērni šai sabiedrībai nebija vajadzīgi. Kad zēnam palika 7 gadi, viņu atņēma mātei un sāka audzināt par karavīru.
Attēlā: Spartas zēna liktenis filmas "300" kadros
Filma vēsta par spartiešu karavīru lomu grieķu-persiešu karos.
Zēni apguva prasmi karot un izdzīvot smagos apstākļos.
Stingrā audzināšana veidoja viņu raksturu. Karošanai bija nepieciešami spēcīgi un bezbailīgi vīri, kuri bez ierunām pilda pavēles.
20 gadus sasniegušos jauniešus uzskatīja par pilntiesīgiem karavīriem. Lielāko sava laika daļu spartieši pavadīja kaujas vienībā, arī maltītes viņi ieturēja kopā kazarmā, kur pie galda pulcējās ap 25 vīru. Parasti ēda cūkgaļu ar putraimiem, etiķi un sāli. Šīs spartiešu galda apvienības sauca par sisitijām.
Attēlā: Epizode filmā "300" - Spartas karavīra izvadīšana uz kauju
Par spartiešu lakonismu grieķi stāstīja leģendas. Izvadot dēlu vai vīru karā, spartietes, sniedzot vairogu, novēlēja "Ar to vai uz tā!", jo vairogu nesa rokā, atgriežoties no uzvarētas kaujas, bet uz vairoga atnesa kritušu karavīru. Padoties kaujā un nolikt ieročus spartiešiem nebija pieņemts.
Garas sarunas Spartā nebija cieņā. Spartieši izteicās īsi, konkrēti un lakoniski.
Līdzīgi zēniem audzināja arī Spartas meitenes - izturīgas un stipras, lai viņas spētu radīt veselīgus pēcnācējus.
Gatavoti karam, spartieši bija mazizglītoti, viņus neinteresēja literatūra, māksla un zinātne.