Senās Grieķijas saimnieciskā dzīve noritēja gan laukos, gan pilsētās. Zemkopji galvenokārt audzēja olīvas un vīnogas.
Attēlā: Olīvkoki Grieķijā
Grieķi ticēja, ka olīvkoks ir dievietes Atēnas dāvana. Senie grieķi tās plaši izmantoja gan uzturā, gan kosmētikā:
- Olīvas sālīja un marinēja;
- No tām izspiestā eļļa bija galvenā taukviela grieķu uzturā;
- Olīveļļu izmantoja arī kā ķermeņa kopšanas līdzekli;
- Tās bija viena no svarīgākajām eksporta precēm.
Attēlā: Vīnogu dārzs Grieķijā
Grieķijas sausajā un saulainajā klimatā izauga saldas un sulīgas vīnogas. Neviena grieķu maltīte nebija iedomājam bez olīvām un vīnogām:
- Vīnogas ēda gan svaigas, gan žāvēja;
- No vīnogu sulas gatavoja vīnu, kas bija arī eksportprece.
Grieķi dzēra vīnu atšķaidītu ar ūdeni un uzskatīja, ka tikai barbari dzer neatšķaidītu vīnu. Vīna daļa dzērienā bija mazāka par pusi. Tas bija labs sāpju remdētājs karstajā klimatā.
Attēlā: Senās Grieķijas trauks vīna dzeršanai - kiliks
Liellopu audzēšanai piemērota klimata nebija, tāpēc grieķi galvenokārt audzēja sīklopus – aitas, kazas un ēzeļus.
Jūras piekraste nodrošināja grieķu uzturā zivis, tās bija ikdienas maltītes daļa.
Jūra grieķiem, tāpat kā citām piekrastes tautām, bija galvenais tirdzniecības ceļš. Grieķi meistarīgi darināja kuģus (skat. att. zemāk), - tie bija veikli manevrējami un ātri, salīdzinot ar kaimiņtautu smagnējiem kuģiem.
Bet kuģotāji nekad nevarēja justies droši, jo senatnē piekrastes ļaužu nodarbošanās bija jūras laupīšana.
Attēlā: Mūsdienās rekonstruēts seno grieķu kuģis - triēra
Grieķu apdzīvotajās zemēs varēja atrast mālu.
Tur bija arī marmora atradnes un sudraba raktuves.
Pilsētās un ciemos strādāja slavenie grieķu amatnieki. Viņu gatavotās preces bija augstas kvalitātes, izturīgas un skaistas. Viens no svarīgākajiem bija podnieka amats. Podnieku produkciju sauca par keramiku.
Svarīgi!
Keramika – plašs Atēnu kvartāls Kerameikos, kur dzīvoja un strādāja podnieki.
Vēlāk par keramiku sāka dēvēt no māla veidotus traukus un citas lietas, ko pārklāj ar glazūru un rotā ar ornamentiem vai zīmējumiem un apdedzina.
No māla gatavotie trauki bija neaizstājami grieķu ikdienā - māla traukos glabāja pārtiku, vīnu un eļļu, nesa ūdeni, atšķaidīja vīnu, mazos trauciņos glabāja dārgas ēteriskās eļļas un kosmētikas ziedes.
Attēlā: Antīkās keramikas ekspozīcija Atēnu Nacionālajā Arheoloģijas muzejā
Muzejā skatāmi simtiem dažādu formu un izmēru sengrieķu trauki.
Bagātākajos namos iegādājās krāšņi apgleznotus traukus.
Trauku gleznojumi bija daudzveidīgi - grieķi attēloja:
- dievus un varoņus;
- sižetus no mītiem un leģendām;
- attēloja dažādus rituālus;
- sportistus sacensībās un karavīrus;
- sadzīvi - visu, kas veidoja grieķu pasauli.
Milzīga izmēra trauki (ap 1 m augsti) bija paredzēti mirušo apbedīšanas vajadzībām, tos rotāja bēru sižeti, bet ziedu vietā mirušajiem grieķi nesa baltus lekitus (skat. att. zemāk).
Attēlā: Trauks ar vienu rokturi - baltais lekits. Baltā krāsa grieķiem simbolizēja nāvi - mūžības balto pasauli.
Keramiku grieķi varēja viegli pārdot ārpus polisas robežām, jo pēc grieķu traukiem bija liels pieprasījums visā seno laiku pasaulē - tie bija grieķu mākslinieku meistarības apliecinājums. Mūsdienās arheologi grieķu keramiku atrod ne tikai Eiropā, bet arī Āfrikā un Āzijā, pat Ēģiptes faraonu lietošanā bijuši grieķu trauki - vienīgie māla trauki, pārējie bija darināti no dārgmetāla.
Katrs apgleznotais trauks Senajā Grieķijā bija ne tikai amatnieka darinājums, bet arī mākslas darbs.
Attēlā: Grieķijas lauku ainava
Lauksaimniecībā izmantojamo zemju grieķiem bija maz.
Iedzīvotāju skaits Grieķijā pieauga. Daudzi grieķi, nespēdami izdzīvot savā dzimtenē, devās prom no polisas un apmetās uz dzīvi citās Vidusjūras un Melnās jūras piekrastes zemēs. Pastāvēja arī lozēšana polisas pilsoņu vidū, - kurai ģimenei jādodas meklēt jaunu dzīvesvietu. Kopš 8. gs. p.m.ē. liels skaits grieķu devās pāri jūrām meklēt vietas, kur tirgoties un apstrādāt zemes.
Dienviditālija, Sicīlija, Francijas un Spānijas zemes pie Vidusjūras un Melnās jūras kļuva par grieķu jauno dzīvesvietu. Tā veidojās grieķu kolonijas.
Kāds seno grieķu laikabiedrs to esot komentējis, - "kā vardes ap dīķi".
Attēlā: Grieķu apdzīvotā teritorija un kolonijas Vidusjūras un Melnās jūras piekrastē
Koloniju iedzīvotāji saglabāja saikni ar dzimto polisu.
Jaunajās dzīvesvietās koloniju iedzīvotāji ieviesa grieķu tradīcijas un dzīvesveidu. Kolonizācija ļāva pašiem grieķiem saprast un apzināties, ka viņi ir vienas tautas pārstāvji.
Dažādu polisu grieķus vienoja:
- valoda, alfabēts, līdzīga pilsētvide, dzīvesveids un tradīcijas;
- ticība vieniem dieviem, visiem kopīgas svētvietas, orākuli – Delfos, Dēlā, Olimpijā;
- Olimpiskās spēles un agonālais jeb sacenšanās gars.
Svarīgi!
Orākuls - priesteris, kas pareģo; dievības pareģojums, ko priesteris pasludina cilvēkiem; vieta, kur notika pareģošana.
Attēlā: Galvenās grieķu svētvietas un pareģošanas centra - Delfu drupas mūsdienās
Senatnē uz Delfiem plūda apmeklētāji ne tikai no Grieķijas, bet arī no kaimiņu zemēm.