Fonētika ir mācība par skaņām.
Latviešu valodā ir 48 skaņas un 33 burti.
 
Burti, kas apzīmē vairākas skaņas:
  • e – šauro un plato e;
  • ē – šauro un plato ē;
  • oo, ō, uo.
 
Ar diviem burtiem tiek apzīmēta 1 skaņa:
  • dz un ;
  • divskaņi.
 
Skaņas tiek iedalītas 3 grupās:
  • patskaņi – 12;
  • divskaņi – 10;
  • līdzskaņi – 26.
 
Pozicionālās skaņu pārmaiņas saistītas ar vārda izrunu. Pārmaiņas nosaka burta pozīcija, proti, atrašanās blakus citām skaņām.
 
Pārmaiņas notiek tāpēc, ka runas orgāni, sagatavojoties nākamās skaņas izrunai, jau iepriekšējās skaņas izrunas beigās ieņem vajadzīgo stāvokli vai arī nākamās skaņas izrunas laikā vēl ir saglabājuši iepriekšējās skaņas izrunai nepieciešamo stāvokli.

Tātad pozicionālās skaņu pārmaiņas rodas noteiktā pozīcijā, noteiktos fonētiskos apstākļos atkarībā no blakus skaņām, no vārda uzsvara, no skaņas vietas zilbē, no zilbju skaita vārdā u. tml.
 
 
Pozicionālās skaņu pārmaiņas
  
Balsīgs līdzskanis nebalsīga priekšā izrunā kļūst nebalsīgs.
darbs – b-p/s
 
/balsīgais līdzskanis b nebalsīgā līdzskaņa s ietekmē izrunā kļūst par nebalsīgo p/
 
[darps]
 
Nebalsīgs līdzskanis balsīga priekšā izrunā kļūst balsīgs.
 
atdot – t-d/d
[addot]
 
Vārda beigās notiek divu līdzskaņu saplūdums vienā:
  • ds - c;
  • ts - c;
  • žs - š;
  • šs - š.
  • kāds (ds - c)
  • kāts (ts - c)
  • mūžs (žs - š)
  • mirdzošs (šs - š)
 
Līdzskaņi v un j vienā zilbē ar patskani pārvēršas par patskani (vokalizējas):
  • v - u;
  • j - i.
savdabīgs v-u
[saudabīks]
  
trolejbuss j-i
[troleibus]
 
Nebalsīgs līdzskanis starp diviem īsiem patskaņiem izrunā pagarinās.
 
lapa
[lappa]

Ja pozicionālās skaņu pārmaiņas vērojamas tikai izrunā, proti, tās neietekmē rakstību, tad vēsturiskās skaņu pārmaiņas ietekmē gan izrunu, gan rakstību.

 Ir divu veidu vēsturiskās skaņu pārmaiņas:
  1. vēsturiskās skaņu mijas;
  2. vēsturiskais līdzskaņa zudums.
 
Vēsturiskās skaņu mijas
 
Mija
Skaņas, kas mijas
Kur notiek
Piemēri
i, ī, e, ē, ie noteiktā mija
k - ķ
k - c
g - ģ
g - dz
  1. Atvasinājumos.
  2. Darbības vārdu formās.
     
  1. Roka – rociņa;
    roka – roķele;
    zirgs – zirģelis;
    zirgs – zirdziņš.
     
  2. Kliegt - kliedzu.
Līdzskaņa j noteiktā mija
b - bj
d - ž
l - ļ
ln - ļņ
n - ņ
s - š
t - š
v - vj
zn - žņ
 
  1. II deklinācijas vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos.
  2. V un VI deklinācijas daudzskaitļa ģenitīvā.
  3. Daļai darbības vārdu vienkāršajā tagadnē un no tās atvasinātajās darbības vārda formās.
  4. Atvasinājumos.
     
  1. gulbji -gulbja (kā?) - gulbji;
      
  2. sēne - sēņu;
     
  3. sēdēt - sēžu;
     
  4. smiltis - smilšains.
Līdzskaņa t noteiktā mija
t - s
d - s
1. konjugācijas darbības vārdu nenoteiksmē. Meta (vienkāršā pagātne) – mest.
Līdzskaņa d noteiktā mija
t - z
d - z
Daļēji lokāmajos divdabjos. Meta - mezdams.
 
Vēsturiskais līdzskaņa zudums
Skaņu pārmaiņas saistītas ne tikai ar dažādu skaņu savstarpējām mijām, bet arī ar atsevišķu skaņu zudumu.

Vēsturiskais līdzskaņa zudums vērojams 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z. Minētie līdzskaņi zūd piedēkļa -st- un izskaņas -šana priekšā.
Piemērs:
veda – vešana;
lūza – lūst.