1. Lietišķais stils

Lietišķā valoda, resp. lietišķais stils, gan rakstos, gan runā tiek izmantota oficiālā saziņā valsts iestādēs, sabiedriskās organizācijās, privātos uzņēmumos u.c. dažādos darījumos, iesniegumos, vēstulēs, veidlapās utml. Par lietišķā stila īpatnībām, to saikni ar valodas kultūras normām informācija atrodama Valentīnas Skujiņas grāmatā “Latviešu valoda lietišķajos rakstos” (1999, 2014).
 
Lietišķā stila īpatnības:

 

Lietišķajam stilam nereti raksturīga īpatnēja parādība – standartizēta liekvārdība, kas neatbilst latviešu literāras valodas normām, taču pretendē uz profesionālu vai pat terminoloģisku statusu.

Šāda standartizēta liekvārdība mēdz kā trafareti iespiesties arī citos stilos, īpaši publicistikā. Lielākā daļa šādu nepareizu konstrukciju radušās politisko, ekonomisko un kultūras kontaktu rezultātā ar citām tautām un valodām. Lietišķais stils latviešu valodā veidojies sākotnēji vācu, vēlāk arī krievu valodas ietekmē, tāpēc abu valodu iespaids šajā stilā joprojām ir jūtams.

 

Mūsdienās vācu valoda savu iespaidu latviešu valodā kopumā un arī lietišķajā stilā ir zaudējusi, tās lomu veic angļu valoda kā starpnāciju saziņā plaši izmantota valoda. Tāpēc, neraugoties uz Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas u.c. institūciju ieteikumiem, lietišķajā stilā fiksējamas arī angļu valodas ietekmē radušās nevēlamas konstrukcijas.

Ar lielo sākuma burtu latviešu valodā raksta teikuma pirmo vārdu, īpašvārdus, dažādu nosaukumu pirmo vārdu, dažkārt arī visus nosaukuma vārdus. Vēstulēs arī vietniekvārdus Tu un Jūs, kas attiecas uz adresātu, raksta ar lielo burtu.

Ar lielo sākuma burtu tikai pirmo vārdu raksta:

 

Vairākvārdu nosaukumiem šķir divas daļas - nomenklatūras daļu un raksturotājdaļu.

Ar lielo sākuma burtu visus patstāvīgos vārdus raksta:

 

Ar lielajiem burtiem ieteicams rakstīt arī dažādu dokumentu nosaukumus gan ar roku, gan ar tehniskiem līdzekļiem rakstītā tekstā.

Šāds rakstījums lietvedības personālam palīdz orientēties dokumentu plūsmā, ļauj ērtāk sakārtot tos tematiski.

Svinīga rakstura sarakstē uzrunas formā ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt amata, aroda vai titula nosaukumu.

Tomēr ikdienišķā oficiālā sarakstē lielo sākuma burtu lietošanu amatu un titulu nosaukumos nevajadzētu pārspīlēt.

 

Jebkura aizgūta vārda rakstībā izmantojami tikai latviešu alfabēta burti.

Burti x, y, q, w, ä, ö, ü u.c. latviešu valodā var būt tikai starptautiskos simbolos vai tiešos, nelatviskos pārcēlumos no citām valodām.

Visos citos gadījumos tie aizstājami ar atbilstošajiem latviešu valodas burtiem.

 

Nereti internacionālu vārdu rakstība un forma latviešu valodā atšķiras no rakstības angļu, vācu vai krievu valodā.

 

 

Šaubu gadījumos ieteicams skatīties “Latviešu valodas pareizrunas un pareizrakstības vārdnīcā” vai attiecīgajā tulkojošā vārdnīcā.

Latviski rakstītā tekstā ar latviešu burtiem pareizā atveidē jāraksta arī citvalodu īpašvārdi: personvārdi, ģeogrāfiskie nosaukumi u.c. Parasti citvalodu personvārdi ir lokāmi pēc latviešu valodas gramatiskajām normām.

Arī oficiālā tekstā ieteicams personvārdus rakstīt latviski, iekavās var pievienot attiecīgo personvārdu oriģinālrakstībā.

Galvenie citvalodu personvārdu atveides likumi latviešu valodā:

 

 
Lietvedības dokumentos visi vārdi parasti lietojami pilnā formā, ar attiecīgā locījuma galotnēm – lai izvairītos no pārpratumiem. Ja lietvedības tekstā lieto saīsinājumus, tad ieteicams tos ievērot vienādā formā visā tekstā vai tekstu kopumā. Labāk izvēlēties tradicionālus, plaši pazīstamus saīsinājumus, kas zināmi visiem valodas lietotājiem un kurus parasti tekstā arī lieto kā saīsinājumus.

Var lietot saīsinājumus tādiem vārdiem, ar kuriem lietvedībā vai oficiālā sarakstē aizstāj pilnā formā lietotus vārdus vai vārdu grupas.

Šādiem saīsinājumiem jābūt īsiem, parasti tie beidzas ar līdzskani.

Veidojot elektroniska pasta adreses oficiālai saziņai, ja vien iestādei vai uzņēmumam nav savu adrešu standartparaugu, ieteicams dot adreses īpašnieka pilnu vārdu un uzvārdu vai arī vārda iniciāli un uzvārdu (bez diakritiskajām zīmēm).

Jāvairās no saīsinājumiem, kas ietver saturiski vai stilistiski pārprotamu saturu, kā arī atgādina sarunvalodas vai vienkāršrunas vārdus.

 

Skaitļa vārdu rakstība
 

Ja skaitļa vārdus lieto gadu nosaukumos, tad vārdam tūkstotis jālieto nelokāmā forma tūkstoš.

Ja tekstā tiek norādīts konkrēts daudzums, tad lietojams lokāmais vārds tūkstotis attiecīgajā skaitļa un locījuma formā.

Ja kārtas skaitli raksta ar arābu ciparu, aiz tā liekams punkts.

Ja kārtas skaitli raksta ar romiešu ciparu, tad aiz tā punktu neliek.

Izņēmums – ja romiešu cipars apzīmē veselu teikumu, parasti plāna punktus:

 

Datuma pieraksts
 

Lietišķos darījumos, dokumentos, kā arī personīgā sarakstē svarīgs ir datums, pareizs tā pieraksts. Latviešu valodā tas parasti tiek darīts divējādi:

Dokumenta tekstā datums var būt arī dažādos locījumos. Datumu var rakstīt saīsināti, piemēram, 2003. g. 21. aug. Taču ir jāievēro noteikums – vai nu saīsina abus vārdus, vai arī nesaīsina nevienu, turklāt nevajadzētu jaukt tekstuālo un skaitlisko datuma pierakstu.
Ja kādā dokumentā ir atsauce uz citu dokumentu (vēstuli, rīkojumu, lēmumu u.c.), minot tā numuru un datumu, latviešu valodā vispirms jāmin datums ģenitīvā, tad dokumenta nosaukums un numurs.

Ielūgumos, paziņojumos sludinājumos nereti tiek minēta arī nedēļas diena un pulksteņa laiks.

 

Latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes – vīriešu un sieviešu, tās jāievēro arī amatu, profesiju, zinātnisko grādu, goda nosaukumos u.c. gadījumos.

Latviešu valodā no personas dzimuma ir atkarīga personvārdu dzimte, tāpēc latviešu valodā vienam un tam pašam uzvārdam, kas kopējs veselai ģimenei un dzimtai, ir atšķirīgas galotnes atkarībā no tā, vai tas vīrieša vai sievietes uzvārds.

Iespējami arī t.s. kopdzimtes uzvārdi – Egle, Paegle, Kļava, Smilga.

Tādos gadījumos dzimtes atšķirība parādās datīvā. Vīriešu dzimtē datīva galotne ir

-am /-em, sieviešu dzimtei –ai /-ei.

 

Nominatīvs ir nosaukuma locījums. Nominatīvā tiek veidoti un dažādos uzrakstos rakstīti iestāžu, uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību, organizāciju, laikrakstu u.c. nosaukumi.

Nominatīvu lieto darbības vārda vajadzības izteiksmes konstrukcijā.

Bieži šajā konstrukcijā nepareizi lieto akuzatīvu.

 

Akuzatīvu lieto tikai tad, ja konstrukcijā ir vietniekvārds vai aiz vajadzības izteiksmes seko nenoteiksmes forma.

 

 
Ģenitīvs latviešu valodā ir bieži lietots locījums, jo ar to bieži izsaka to pašu, ko citās valodās ar īpašības vārdu - piederību, īpašību, vielu, saturu, mēru, subjektu, objektu, nolūku, cēloni utt.

Lietvārds ģenitīvā parasti lietojams apzīmējamā vārda priekšā, izņēmums ir mēra ģenitīvs.

Ģenitīvs ir ieteicams, veidojot dažādus likumu, lēmumu, nolikumu u.c. dokumentu nosaukumus – tas ir īsāks un ērtāks par prievārdu konstrukcijām.

Nosaucot iestādes struktūrvienību, pirms tās nosaukuma raksta augstākās institūcijas nosaukumu ģenitīvā.

 

Lietvārdu ģenitīvā (nevis nominatīvā!) lieto ar vārdiem daudz, maz, vairāk, mazāk, trūkt, vajadzēt.

Lietvārdu ģenitīvā lieto ar skaitļa vārdiem desmit, simt, tūkstoš, arī ar salikteņiem, kas beidzas ar -padsmit.

 

Ģenitīvu aiz šiem skaitļa vārdiem nelieto datīva vai lokatīva nozīmē lietotās konstrukcijās un aiz apzīmētājiem.

 

Vienmēr ģenitīvā lietojams vārds vai uzvārds pirms vārdiem kungs, kundze, jaunkundze.

Latviešu valodā uzvārdu ģenitīvā mēdz lietot arī pirms vārda, taču šāds lietojums nav raksturīgs lietvedības dokumentos.

 

Savukārt lieks ir pielikuma ģenitīva lietojums.

 

 
Datīvs ir adresāta locījums. Adresēt kādu dokumentu var jebkam – atsevišķai personai, iestādei, uzņēmumam, organizācijai u.c. Adresātu datīvā raksta arī pilnvarā, apliecībā u.c. dokumentos.

Ja nosūta vēstuli atsevišķai personai:

Ja min arī darba vietu, tad tās nosaukums rakstāms ģenitīvā.

Ja nosūta vēstuli iestādei vai tās struktūrvienībai, jāmin tās nosaukums datīvā.

Latviešu valodā, nosūtot vēstuli, adresāts datīvā rakstāms arī uz aploksnes.

 

 
Lokatīvs latviešu valodā izsaka vietu vai laiku. Tāpēc lietvedībā to lieto, norādot dokumentu izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas nosaukumu, kā arī datējumu (ja to raksta vārdiem):

Vietas nosaukumu un datējumu raksta arī vēstulē, vai nu vēstuli sākot, pirms uzrunas, vai vēstules beigās, pirms paraksta. Latviešu valodā lokatīvā parasti raksta adresi: Konstrukcijas ar lokatīvu no pārējā teksta ar komatiem nav jāatdala.

 

 
Vokatīvs ir uzrunas locījums. Vēstulēs, ielūgumos u.c. dokumentos parastā uzrunas forma ir vārds (vai tā iniciālis) un uzvārds, uzvārds ģenitīvā kopā ar vārdu kungs vai kundze, kā arī amata, titula, zinātniskā grāda nosaukums.

Ja uzrunā lietots gan vārds un uzvārds, gan amata nosaukums, tad vārds kungs vai kundze ir lieks.

 

Nenoteiksme
Nenoteiksme stingri uzsver nepieciešamību veikt kādu darbību, tāpēc tā ir visbiežāk lietotā forma lēmumos, rīkojumos, norādījumos, instrukcijās, pavēlēs u.c. dokumentos.

Pavēles, rīkojuma pastiprinājums ar 1.personas formu pavēlu, uzdodu, norīkoju ir lieks. Nenoteiksme ir piemērota darba uzdevumu pierakstam līgumos, darba devēja un izpildītāja tiesību, pienākumu uzskaitījumā.

 

Personas formas
Lietišķajam stilam raksturīgs darbības vārda lietojums 3.personā, turklāt gan individuālas personas, gan iestādes u.c. tiek nosauktas tieši, neizmantojot vietniekvārdus -

3. personas forma ir raksturīga vēstulēm, protokoliem, aktiem, likumiem u.tml. 1.personas forma sastopama atsevišķas personas rakstītos dokumentos (īpaši CV):

Darbības vārdu 1. personā raksta iesniegumā, pilnvarā, paskaidrojumā, ziņojumā, privātā vēstulē.

Arī oficiālos darījumos parasti lieto konstrukcijas ar darbības vārda formu lūdzu. Garantijas vēstulēm piemērota ir daudzskaitļa 1. persona.

Šī darbības vārda forma vairāk uzsver paraksta personas līdzdalību. Daudzskaitļa 1.persona ir noderīga arī dažādās pateicības vēstulēs.

 

Laika formas
Lietišķajā stilā visplašāk lieto vienkāršo un salikto tagadni. Tagadnei lietišķos tekstos ir vispārinājuma nozīme, tāpēc tā ir piemērota nolikumiem, statūtiem, noteikumiem u.c. dokumentiem. Arī protokoliem, aktiem u.tml. dokumentiem, kas top notikuma norises brīdī, piemērota ir tagadne. Savukārt paskaidrojumos ieteicama pagātne.

 

Izteiksmes formas
Dokumentos, kuros tieši uzrunā adresātu, raksturīgs pavēles izteiksmes lietojums – vēstulēs, aicinājumos, aptaujās, ielūgumos u.c. Bieži sastopama kļūda ir īstenības un pavēles izteiksmes daudzskaitļa 2. personas formu jaukšana. Īstenības izteiksmes daudzskaitļa 2. personas galotne ir -at, -āt (labojat, lasāt), pavēles izteiksmei: -iet (labojiet!; lasiet!). Svarīgi ievērot arī pareizās līdzskaņu mijas šajās formās.

Ja kādā darījuma tekstā vai dokumentā grib uzsvērt nepieciešamību kaut ko noteikti veikt, noteikti lietojama vajadzības izteiksme.

Nav ieteicams vajadzības izteiksmi pēc sarunvalodas un citu valodu parauga aizstāt ar konstrukcijām, kurās izmanto darbības vārdus vajag un nākties.

 

Kārtas formas
Lietišķajā stilā diezgan plaši tiek izmantota arī darbības vārda ciešamā kārta, jo tā ļauj veidot bezpersoniskāku tekstu, neminot darītāju.

Ciešamo kārtu izmanto uzrakstos un atzīmēs par dokumentu saskaņošanu, apstiprināšanu, saņemšanu, izpildi.

Ieteicams darījumu tekstos izmantot arī citu ciešamās kārtas konstrukciju – ar divdabi, kam ir piedēklis -am- /-ām-.

Šī konstrukcija izsaka nepieciešamību kaut ko veikt noteiktos apstākļos vai laikā. Jāvairās no atgriezenisko darbības vārdu lietojuma ciešamās kārtas nozīmē.

 

Prievārdi
Prievārdu kļūdu pamatā bieži ir citu valodu ietekme. Svarīgas ir dažas likumības prievārdu lietojumā:

  

Pamatlikumi teikuma veidošanā lietišķā stila tekstos
1. Lietvārda ģenitīvam vienmēr jābūt apzīmējamā vārda priekšā;

2. Starp apzīmētāju un apzīmējamo vārdu nedrīkst būt citi teikuma locekļi vai palīgteikums.
3. Apzīmētāja palīgteikumam jāatrodas tieši aiz apzīmējamā vārda.