Stāstītāja vēstījumā bieži vien ir jāattēlo gan kādas citas personas, gan arī paša stāstītāja runa vai domas. Šāda attēlojamā runa vai domas atšķirībā no stāstītāja vēstījuma ir cita runa. Cita runu var attēlot vai nu tieši - vārds vārdā, vai arī netieši, atstāstot tikai tās saturu.
Tiešā runa ir kādas personas vai paša stāstītāja runas vai domu iespējami pilnīgs attēlojums ar visām šīs runas leksiskām, sintaktiskām un stilistiskām īpatnībām. Tiešo runu galvenokārt lieto sarunu un daiļliteratūras valodā.
Piemērs:
Bet skaļi viņš teica: "Saprotama lieta, lai viņš taisa karieti."
"Man taču ar savu palīgu būs darba pilnas rokas," Kaspars raizējas.
"Man taču ar savu palīgu būs darba pilnas rokas," Kaspars raizējas.
Brīviņu kungs aizsita skapja durvis un pateica strupi: "Iesim uz istabu."
"Bet tad tik vēdzele!" Jancis teica, to patāli no ūdens nolikdams.
Ja tiešā runa ietverta vienā teikumā, var būt divējādi sintaktiski veidojumi.
- Vienā teikumā var būt apvienota gan tiešā runa, gan arī norāde par to, kas sacījis attēloto tiešo runu. Šo norādi sauc par piebildi un šāda sintaktiska konstrukcija tad ir tiešā runa ar piebildi.
To izdarījis, viņš aizgāja pie Ošu Rūdolfa un teica: "Mans pienākums nu ir izpildīts, murds ir vietā - lai tagad tēvs zvejo."
"Ogas pārdevi?" es vaicāju.
"Māt, mūsu lāde ir sarukusi maziņa," viņa brīnās. "Nē, tu esi izaugusi liela," māte saka. - Tiešā runa var būt attēlota atsevišķā teikumā bez piebildes. Šādos gadījumos norāde uz personu, kas teikusi attēloto tiešo runu, izriet no konteksta.
(Ar Anneli vecāmāte runā kā ar lielu cilvēku ...) Vecaimātei rokā rika maizes ar biezu kārtu jaunkulta sviesta. "Vai gribi, meitēn?"
(Šodien saule karsēja spīvi un aizdomīgi... Vanags bažīgi atskatījās augšā pret vakariem.) "Vai būs lietus?" ... - "Uz nogalvošanu." ... (Brīviņu saimnieks saskaitās...)
Tiešā runa var būt izteikta vairākos patstāvīgos teikumos. Ja vairākos atsevišķos teikumos izteiktajai tiešajai runai pievienota arī piebilde, tad ar to tieši saistās vai nu pirmais, vai arī pēdējais tiešās runas teikums. Ar pārējiem teikumiem piebilde ir saistīta tikai kontekstuāli.
Piemērs:
"Vai tad es neeju!" Ješka atsaucās raudulīgi. "Bet ko tu tā žņaudz! Palaid mīkstāk."
"Kas tad tev liek skatīties Daugavā? Skaties zemē un galva nereibs! Pamēģini tik!..." labināja dārznieka dēls .
"Kas tad tev liek skatīties Daugavā? Skaties zemē un galva nereibs! Pamēģini tik!..." labināja dārznieka dēls .
Rakstos tiešā runa liekama pēdiņās. Piebildei attiecībā pret tiešo runu var būt dažāds novietojums.
- Ja piebilde ir tiešās runas priekšā, tad aiz piebildes liek kolu un tiešās runas priekšā pēdiņas apakšā. Tiešo runu sāk ar lielo burtu. Tās beigās liek attiecīgo pieturzīmi un pēdiņas augšā:
Brīviņiete cietās, cietās, tad ieminējās pavisam saldi: "Ej nu, meit, uzliec vēl pāra bļodiņas galerta." - Ja piebilde ir aiz tiešās runas, tad tiešās runas beigās liek komatu, jautājuma zīmi vai izsaukuma zīmi un pēdiņas augšā. Piebildi raksta ar mazo burtu:
"Tāds pusgraudnieks vai rentnieks ir kā putns zara galā," pasmējās Osis. - Ja piebilde ir starp kāda tiešās runas teikuma vārdiem, tad tiešās runas priekšā liek pēdiņas apakšā, tiešo runu sāk ar lielo burtu un tās daļas beigās liek komatu un pēdiņas augšā. Piebildi tad sāk ar mazo burtu, aiz tās liek komatu un tiešās runas otrās daļas priekšā - pēdiņas apakšā. Tiešās runas otro daļu sāk ar mazo burtu:
"Tērces liekņā nav sliktāk audzis," priekšstrādnieks teica, "un gar upi zem ābeļdārza." - Ja piebilde ir kāda tiešās runas teikuma beigās, bet aiz piebildes tiešā runa turpinās jaunā teikumā, tad aiz piebildes liek punktu un tiešās runas turpinājuma priekšā - pēdiņas apakšā. Tiešās runas turpinājumu sāk ar lielo burtu:
"Nav jau nekas liels," Mārtiņš teica, tāpat čukstēdams. "Lietainā laikā viņš man vienmēr lauž. Kad dabū drusku pagulēt un nekustas, tad drīz vien pāriet." - Tiešā runa var būt arī bez piebildes. Tādos gadījumos, lai nošķirtu viena runātāja vārdus no otra runātāja vārdiem, starp tiem liek domuzīmi:
"Vai tev ir laba skolotāja?" - "Laba." - "Nebaras?" - "Tikai dažreiz."