Izlokšņu nivelēšanās saistībā ar literāro valodu, sarunvalodu un citām kontaktvalodām
Valodas un to paveidi, t. sk. izloksnes, laika gaitā mainās. Šo procesu ietekmē daudzi faktori – gan iekšējie, kas saistīti ar valodas struktūras un lietojuma izmaiņām pašas valodas sistēmā, gan ārējie, kas veidojas sabiedrības kontaktu attīstības un saziņas iespēju paplašināšanās rezultātā. Iekšējie pārmaiņu procesi skar visus valodas sistēmas līmeņus: fonētiku, morfoloģiju, vārddarināšanu, sintaksi, leksiku. Savukārt ārēji valodas attīstību ietekmē tās sakari ar citām valodām, valodas prestižs, runātāju lingvistiskā attieksme, valodas apguves, lietojuma un tās pārmantošanas iespējas u. c. faktori.
Svarīgi!
Mūsdienās novērojama straujāka iedzīvotāju migrācija. Tās rezultātā noteiktās teritorijās mainās vēsturiski tur dzīvojošo kopienu dzīvesveids, vietējās izloksnes zaudē savas unikālās iezīmes un notiek to atšķirību samazināšanās – izlokšņu nivelēšanās.
Latvijā noturīgākas izloksnes joprojām saglabājas Latgalē, ko sekmē arī latgaliešu rakstu valodas attīstība. Samērā plaši atsevišķu izlokšņu īpatnības valodas lietotāju runā ir saglabājušās arī Kurzemē. Daudzos citos reģionos izlokšņu parādības iedzīvotāju runā pakāpeniski samazinās.
Izlokšņu nivelēšanos ietekmē oficiālās valodas (standartvalodas) nozīmes paplašināšanās, latviešu valodas izmantojums ikdienas saziņā, plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, informācijas tehnoloģijās un citās sabiedriskās dzīves jomās. Izlokšņu lietojums pakāpeniski sašaurinās arī ģimenē, kur jaunākās paaudzes saziņā pārsvarā lieto literāro valodu. Vietējo iedzīvotāju runā ienāk arī citu kontaktvalodu elementi, piemēram, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu un šobrīd īpaši strauji angļu valodas leksika, vārddarināšanas modeļi, izrunas īpatnības. Saziņā atspoguļojas arī dažādu sabiedrības grupu valodas īpatnības.
Tā veidojas jauns valodas paveids – reģiolekts, kas ietver noteikta reģiona runātāju izloksnes saplūdumu ar literāro valodu, sarunvalodu un citām tuvākajām kontaktvalodām (lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu valodu dažādos Latvijas pierobežu rajonos), kā arī tālākām svešvalodām.
REĢIOLEKTS, SOCIOLEKTS UN PROFESIOLEKTS
Atšķirībā no teritoriālajiem paveidiem, kas norāda uz valodas paveidu ģeogrāfisko izplatību, sociālos valodas paveidus (sociolektus) lieto dažādas sociālās grupas (pēc vecuma, dzimuma, etniskās izcelsmes, profesionālās, interešu u. c. pazīmēm). Sociolektam raksturīgs specifisku valodas līdzekļu (leksikas, frazeoloģijas, vārddarināšanas, gramatikas) izmantojums noteiktu grupu ietvaros. Dažādu grupu valodas elementi, īpaši leksiskie, nereti ir izplatīti plašāk mūsu ikdienas sarunvalodā.
Starp dažādu sabiedrisko grupu valodas lietojuma paveidiem īpaši var izdalīt profesiolektu, kurš norāda uz personas piederību noteiktai profesijai vai nodarbošanās veidam. Profesiolekta vienkāršota sarunvalodas forma ir profesionālais žargons (arodžargons). Tajā sazinās speciālisti noteiktas profesijas ietvaros, izmantojot specifisku leksiku, frāzes, teikumu konstrukcijas un nereti pieļaujot atkāpes no literārās valodas normām. Profesionālajā jomā pastāv arī normētās valodas stils – speciālā lietojuma valoda, kuru izmanto konkrētas nozares speciālisti profesionālajā saziņā un zinātniskajā valodas stilā. Tajā tiek lietota oficiāla terminoloģija, ievērotas nozarei raksturīgas tekstveides tradīcijas un literārās valodas normas.
Daudz profesionālismu un terminu rodas pilsētā, kur ir lielāka ražošanas uzņēmumu, kā arī administratīvo un izglītības iestāžu koncentrācija, straujāk notiek informācijas izplatība, jaunu tehnoloģiju ieviešana un speciālistu izglītošana.
Reģiolekts – valodas paveids, kas ietver noteikta reģiona runātāju izlokšņu valodas pazīmes apvienojumā ar literāro valodu, sarunvalodu un citām kontaktvalodām.
Sociolekts – valodas paveids, kuru lieto noteikts sabiedrības slānis vai sociālā grupa.
Profesiolekts – valodas paveids, kuru saziņā lieto noteiktu profesionālo grupu pārstāvji.
URBĀNAIS DIALEKTS
Pilsētās, kur saplūst cilvēki no daudziem reģioniem, raksturīgs dažādu valodas slāņu sajaukums. Tomēr tieši lielajās pilsētās cilvēkiem nepieciešams atrast kādu vienojošo saziņas formu – standartvalodu, ap kuru veidojas (un reizēm konfliktē) dažādi valodas varianti.
Pilsētas vide mūsdienās ir daudzvalodīga gan kultūras, gan valodas ziņā. Piemēram, Londonā dzīvo apmēram 270 dažādu tautību cilvēki un runā vairāk nekā 250 valodās. Līdzīgi arī Ņujorkā, kur dzīvo vairāk nekā 180 tautību un runā vismaz 200 valodās. Etniskā un valodu daudzveidība rada dažādu valodu un to variantu sajaukšanos, ietekmējot arī kādas vienojošās saziņas valodas (šajās pilsētās – angļu valodas) kvalitāti .
Kaut arī Latvijas pilsētās nav raksturīgs ļoti plašs dažādu valodu un to variantu lietojums, tomēr latviešu literārajā valoda un īpaši sarunvalodā ieplūst dažādi reģionālo, sociālo un profesionālo valodas paveidu elementi. Latviešu valodu lietojumu ietekmē arī citas valodas, kas bieži ir par cēloni žargonismu izcelsmei sarunvalodā.
Urbānais dialekts – valodas paveids, kas attīstās blīvāk apdzīvotos apgabalos (parasti pilsētās) un ietver literārās sarunvalodas, kā arī dažādu reģionālo un sociālo valodas paveidu īpatnības. Ja tradicionālā dialektoloģija pievēršas galvenokārt valodas izpētei ārpus pilsētām, tad urbānā dialekta izpēte ir saistīta ar pilsētas valodas lietojuma izzināšanu.
Mūsdienu pilsētnieku runā urbānās iezīmes visvairāk saklausāmas leksikā. Ikdienā latviešu sarunvalodu strauji papildina vārdi, kas saistīti ar dažādu jaunu reāliju rašanos, cilvēku profesionālās darbības paplašināšanos un tehnoloģiju attīstību. Urbānajā dialektā novērojams plašs leksikas lietojuma spektrs – stilistiski ekspresīvā, poētiskā, vēsturiskā, teritoriālā, sociālā un profesionālā leksika. Daudz ir aizguvumu no citām valodām. Pēdējos gadu desmitos ikdienas runā plaši pazīstami tādi svešvārdi kā dīls, flešmobs, koučings, trends, gadžets, stikeris, draivs, piars, pārtijs, selfijs, laifhaks, nobukot, čekot, fanot, tusēt. Kaut arī daudziem aizguvumiem atbilst literārās valodas sinonīmi, tomēr nereti sarunvalodā ierasts lietot tiešus pārcēlumus no svešvalodām.
Sadzīvē plaši izplatīti ir ir slenga toponīmi jeb neoficiālie vietvārdi – dažādu vietu, ielu, objektu, iestāžu nosaukumi. Piemēram, samērā ierasts žargonizēt dažādus vietvārdus un objektu nosaukumus: Brīvībene 'Brīvības iela', Čakene ‘Aleksandra Čaka iela’, Stabene ‘Stabu iela’; Āģītis ‘Āgenskalns’, Zoļiks ‘Zolitūde’, Maskačka ‘Latgales priekšpilsēta’; Staķiks 'Statoil degvielas uzpildes stacija', Rimčiks 'Rimi lielveikals', Lidiņš 'Lidl lielveikals', Maķītis, Maķis 'McDonald's restorāns'.
Joprojām sarunvalodā atsevišķu vietu un objektu nosaukumos ietverta ekspresīva nozīme, kas asociējas ar kādu objektam raksturīgu pazīmi vai notikumu. Piemēram, Milda ‘Brīvības piemineklis, kura virsotnē sievietes statuja’, Latgales Māra 'piemineklis "Vienoti Latvijai" Rēzeknē', Gaismas pils ‘Latvijas Nacionālā bibliotēka’, Laimas pulkstenis ‘ielas pulkstenis Rīgas centrā, pilsētnieku iecienīta satikšanās vieta’, Stūra māja 'Valsts drošības komitejas ēka padomju okupācijas gados', Dieva auss 'populāra kafejnīca Rīgā, kas padomju okupācijas gados kopā ar planetāriju bija ierīkota pareizticīgo draudzei atsavinātā katedrālē, Baltais gulbis 'Daugavpils cietums', šanhaja 'nesakopta teritorija ar nepievilcīgu apbūvi', ļeņineklis 'piemineklis boļševiku vadonim Ļeņinam', 'hruščovka 'pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā celta tipveida māja'.
Urbāno vidi raksturo arī dažādi pilsētnieku radīti vārdi – jaunvārdi un okazionālismi, piemēram, ēstuvju veidi, ēdieni, dzērieni – bulciņotava, kafijotava, picotava, kūkotava, pasēdētava, smalkkrogs, šaslikkrodziņš; čilipica, makēdiens, sneks, fāstfuds, snikers, kopčiks.
Ikdienas runā sastopami arī dažādi apvidvārdi un vecvārdi: bode, beķereja, forštate, spīķeris, bānītis, kā arī dažādi fonētiski un morfoloģiski pārveidoti vārdi – psihene 'psihiatriskā slimnīca', ķinis 'kinoteātris', tuptūzis 'cietums', džimbulis, trambulis 'tramvajs'.
Darba vidē gandrīz katrā profesijā tiek lietots profesionālais žargons, piemēram, dampis, vāģis, tačka 'automašīna', dīls 'pārdošana ar starpnieku', federe 'atspere', bruka 'trūce', šlepēt 'vilkt trosē', iestellēt 'ieregulēt', zortēt 'šķirot'.
Pilsētas valodas īpatnības uzskatāmi atspoguļotas dažādu laikmetu literārajos darbos. Jau 19. gadsimtā vidū latviešu dzejnieki Mārcis Reinbergs un Ernests Dinsbergs dzejojumā “Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” poētiski apraksta pilsētas dzīvi, izmantojot gan tam laikam pilsētnieku runā raksturīgus žargonismus, gan piemeklējot mazāk pazīstamām reālijām jaunus vārdus (aizguvumus no vācu valodas un jaundarinājumus). Dzejojuma autori piedāvā pastaigu pa Rīgas ielām, tēlaini aprakstot pilsētas centru un tās apkaimi, ievērojamas ēkas, parkus, iedzīvotājus, viņu nodarbes, tradīcijas un pat tā laika jaunās tehnoloģijas. Darbā pieminētas daudzas tolaik pazīstamas vēsturiskās vietas: rātūzis, rātūze 'rātsnams', Domes gaņģis 'bijušā Doma klostera krusteja', Mellogalva ēka 'Melngalvju nams', Cikadele 'citadele, cietoksnis'. Plaši aprakstīti Rīgas ielas, rajoni, dažādas iestādes, izklaides vietas: Kopmaņiela 'Tirgoņu iela', Zinderiela 'Grēcinieku iela', Kanālplacis 'laukums ap pilsētas kanālu', naudas bode 'banka, naudas andeles vieta', Vāgner’ skunstes dārzs 'Vāgnera dārzniecība', bādu mājas 'peldētavas Daugavā'. Pilsētas kolorītu spilgti raksturo arī tās iedzīvotāji un neparastās lietas un norises pilsētā: kopmaņi 'tirgotāji', kroņa vīri 'karavīri', ores vāģi 'rati preču pārvadāšanai', sprices 'ugunsdzēsēju rati', damfkuģi 'tvaikoņi', hungerkummers 'umurkumurs, tautas svētki' u. c. Dzejojumam raksturīga ritmiska valoda un plašs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu – metaforu (Aiz pils cikadele cieta. / Tā ir kroņa stipra vieta, / Kur tā glabā savu mantu.), epitetu (lepni kungi, skaistas dāmes kleitēm kuplām, jaukas lustes, sūras raizes), personifikāciju (Daugava ar mātes dabu / Gādā gan par Rīgas labu), salīdzinājumu (Tikko pulkstens apsit četri, / Muzikanti kā vistas laktā / Sēž ar taurēm kroga kaktā) u. c. izmantojums. “Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” ir nozīmīgs 19. gadsimta latviešu literatūras piemineklis, kurš sniedz bagātīgu urbānās vides un tai raksturīgu valodas īpatnību aprakstu.
Pilsētas dzīve 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā plaši aprakstīta arī Augusta Deglava romānā "Rīga". Apjomīgajā romānā parādīta dažādo pilsētas sociālo slāņu dzīve, atspoguļotas šo grupu valodas īpatnības. Pilsētā skan daudzas valodas, izloksnes, sociālo un profesionālo grupu žargons, dažādu valodu sajaukumi, birokrātiska ierēdņu un politiķu valoda. Atsevišķos fragmentos sastopamas dažādas izloksnes (Es no suitiem, šis no ventiņiem. Mēs ab iet uz Rīg dārb meklēt.). Vietējie vācieši reizēm cenšās ielauzties latviešu valodā (Faustīne: To putning, kur agar no rīt uzceļ, agar to knābing slauk!), savukārt daudzi latvieši cenšas pārvācoties un apzināti piebarsta savu runu ar vācu valodas vārdiem izteicieniem un gramatiskajām konstrukcijām (Komijs no Kimeļa grāmatu veikala: "Aber tie latvieš to grāmat nepērk nepavisam!" [..] Viss to auflāg (metiena) no 10000 eksemplār, kā no druk nākuš, guļ pie mums iekš bēning ... Mūsu laufjung (izsūtāmais zēns) būs lab ja 50 eksemplār pārdevuš"). Rīdzinieku runās ir daudz šim laikam pilsētas sadzīvē raksturīgu vārdu: birģeris 'pilsonis, pilsētnieks', kupcis 'tirgotājs', noščiks 'nesējs', eķipāža 'ekipāža', andele 'tirgošanās', šefte 'darījums', bedovij 'varens, izcils'. Romānā ietvertā personāžu valoda ir interesants valodas izpētes avots ne tikai no vēsturiskā, bet arī mūsdienu skatpunkta, jo daudzi romānā sastopamie vecvārdi, apvidvārdi, žargonismi un aizguvumi saglabājušies sarunvalodā līdz pat mūsu dienām.
Pilsētas dzīve un dažādu sociālo un profesionālo grupu valoda plaši atspoguļota arī mūsdienu literatūrā – Z. Daudziņas, L. Kotas, J. Einfelda, P. Bankovska, V. Lācīša, D. Rukšānes, A. Manfeldes u. c. autoru prozas darbos.
Pilsētas vidē aizvien lielāku popularitāti iegūst urbānā dzeja. Atšķirībā no pilsētas dzejas aizsācēja Aleksandra Čaka romantizētā pilsētas apraksta mūsdienu urbāna dzeja ir sociāli asāka, formas ziņā daudzveidīgāka un nereti valodas ziņā raupjāka. Pilsētas sabiedrības problēmu un indivīda izjūtu attēlojumā daudz eksperimentu ar valodu, formu un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Pilsētas dzeja var uzskatīt par modernās sabiedrības dzīvesveida spoguli, piemēram, "Iespējams mēs palaidām garām dienu/ kad visi sētnieki uzslaucīja visas pilsētas ēnas/ iespējams mēs palaidām garām nakti/ kad visas pasaules netaisnības/ kļuva par taisnībām/ katrs savā mazajā ieslodzījuma vietā/ šeit virtuālajā draugu lokā" (D. Deigelis no krājuma "Pilsētā mirstošas saules ēnā").
Urbānās dzejas piederību pilsētas videi apliecina arī jauni tās pasniegšanas veidi. Lai tuvinātu dzeju lasītājam, aizvien biežāk tā publiski izskan neformālā vidē – klubos, kafejnīcās, brīvā dabā. Popularitāti iegūst dzejas slami – publiski pasākumi, kuros dzejnieki sacenšas par labāko savu dzejoļu lasījumu. Nereti šādos pasākumos dzejas izpildījums tiek apvienots ar citu mākslas veidu elementiem – mūziku (reps, hiphops, džezs), teātri, kino, multimediju un vizuālo mākslu.
Pilsētas dzīves un modernās valodas īpatnības atspoguļo lingvistiskā ainava, kas atklājas dažādos tās vidē sastopamos rakstveida tekstos – objektu nosaukumos, uzrakstos, reklāmas stendos, norādēs, informatīvajos plakātos un pat grafiti zīmēs uz būvju sienām, piemēram, kafejnīcu nosaukumi "Parunāsim. Kafe'teeka", "Ezīša Kofīšops", "Upe~le", veikali "Vinilkoks", "H2SO4", "Ķepa raw food", reklāmas "Nāc gavilēt Rīgā!", "3 ķertas dienas – 70%", "Nu, ko tu nes?!" u. c.