Valodas kultūra
Valodas kultūras izpratne ir gan teorētiska, gan praktiska. Viens no stilistikas galvenajiem uzdevumiem ir rūpēties par valodas kultūru, stiprināt teorētisko pamatojumu un normas labai un koptai valodai. Praktiski par valodas kultūru rūpējas katrs tās lietotājs, ievērojot literārās valodas normas gan mutvārdos, gan rakstu veidā, izmantojot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādās saziņas situācijās, ievērojot labākos valodas paraugus, mērķtiecīgi bagātinot savu valodu.
Visos valodas stilos ir svarīgi ievērot labas valodas jeb valodas kultūras pazīmes.
Valodas kultūras pazīmes:
- valodas pareizība,
- valodas skaidrība,
- valodas precizitāte,
- valodas tīrība,
- valodas koncentrētība,
- valodas vienkāršība,
- valodas bagātība,
- valodas dzīvums,
- valodas ietekmīgums,
- valodas tēlainība,
- valodas labskaņa.
Valodas pazīmes var izteikt ar dažādiem valodas līdzekļiem.
Pirmās četras valodas pazīmes – pareizība, skaidrība, precizitāte un tīrība – ir obligātas visiem stiliem. Pārējās – mazāk obligātas vai arī nav raksturīgas visiem stiliem.
Valodas pareizība. Teksts tiek veidots atbilstoši gramatikas likumiem, runā tiek ievēroti pareizrunas (fonētikas) likumi.
Valodas skaidrība. Teksts nerada valodiskus pārpratumus, nav nemotivēta divdomība.
Valodas precizitāte. Teksts pilnībā atbilst tā veidotāja mērķim. Valodas precizitāte ir īpaši būtiska zinātniskā tekstā un nozīmīga arī pārējos valodas stilos.
Valodas tīrība. Tekstā nav nemotivēti lietoti neliterārās valodas vārdi, runā netiek lietoti “parazītvārdi” (“parazītvārds” – kāda cilvēka runātā (retāk — rakstītā) tekstā daudzkārt izmantots ar teksta saturu nesaistīts vai vāji saistīts vārds).
Valodas koncentrētība. Tekstā nav lieku vārdu, tiek izmantots visprecīzākais vārds. Autors nenovirzās no temata. Valodas koncentrētība ir nozīmīga zinātniskā tekstā, publicistikā, īpaši, lietišķajos rakstos.
Valodas vienkāršība. Teksts ir viegli uztverams, doma izteikta saprotami. Valodas vienkāršība ir īpaši svarīga publicistikā un lietišķajos rakstos.
Valodas bagātība. Tekstā tiek izmantoti sinonīmi, vārdu daudznozīmība un citi valodas līdzekļi, kas liecina par autora valodas bagātību. Svarīgi ir izvēlēties vistrāpīgāko vārdu, gramatisko formu, teikuma konstrukciju. Valodas bagātība spilgti atklājas sarunvalodā un daiļliteratūrā.
Valodas dzīvums. Teksta valoda ir dabiska, nesamākslota. Valodas dzīvums visvairāk raksturīgs tieši sarunvalodai.
Valodas ietekmīgums. Teksts vai runa emocionāli iedarbojas uz lasītāju vai klausītāju. Iedarbīgumu var veidot gan izmantotie fakti, gan valodas līdzekļi. Iedarbīgi var būt, piemēram, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi (epiteti, metaforas, personifikācijas u.c.), īpaši izvēlēta leksika, īpaši veidotas teikumu konstrukcijas. Ar valodas ietekmīgumu saistīti arī tādi jēdzieni kā “aģitācija, propaganda”. Valodas ietekmīgums raksturīgs sarunvalodai, publicistikai, daiļliteratūrai.
Valodas tēlainība. Tekstā izmantotie valodas līdzekļi rosina klausītāja vai lasītāja iztēli. Tēlainību rada dažādi izteiksmes līdzekļi, piemēram, frazeoloģismi, sinonīmi, aliterācijas u.c. Tēlaina valoda ir arī ietekmīga valoda. Valodas tēlainība raksturīgāka sarunvalodā un daiļliteratūrā.
Valodas labskaņa. Teksta fonētiskā organizācija ir saskanīga, ritmiska, plūstoša, raita. Valodas labskaņa būtiska sarunvalodai, publicistikai, īpaši daiļliteratūrai.
Sinonīmi kā valodas bagātināšanas līdzeklis
Latviešu valodas sinonīmi bagātina latviešu valodu, arī katra indivīda valodu.
Aizstājot vispārlietojamus, stilistiski neitrālus vārdus ar sinonīmiem, valoda kļūst niansētāka, noskaņās daudzveidīgāka, precīzāka, teiktajam vai rakstītajam tiek piešķirta emocionāla nokrāsa. Protams, jāatceras, ka nevar aizstāt vārdu ar jebkuru no tā sinonīmiem. Jāizvēlas konkrētai saziņas situācijai un konkrētam valodas stilam atbilstošāko vārdu.
Aizstājot vispārlietojamus, stilistiski neitrālus vārdus ar sinonīmiem, valoda kļūst niansētāka, noskaņās daudzveidīgāka, precīzāka, teiktajam vai rakstītajam tiek piešķirta emocionāla nokrāsa. Protams, jāatceras, ka nevar aizstāt vārdu ar jebkuru no tā sinonīmiem. Jāizvēlas konkrētai saziņas situācijai un konkrētam valodas stilam atbilstošāko vārdu.
Vispārlietojamā leksika – vārdi, ko lieto (var lietot) jebkurā funkcionālajā stilā atšķirībā no vārdiem, kurus lieto tikai atsevišķa funkcionālā stila robežās.
Sinonīms – vārds, kurš pēc nozīmes pilnīgi vai daļēji sakrīt ar kādu citu vārdu. Sinonīmiem pamatā ir kopīga, bet niansēs atšķirīga nozīme.
Absolūtie sinonīmi - sinonīmi, kuru nozīmes pilnīgi sakrīt (piemēram, stārķis - svētelis, klāt - segt). Tos var izmantot, lai izvairītos no viena un tā paša vārda atkārtošanās.
Sinonīmus kārto rindās. Vienu no sinonīmu rindas vārdiem izvirza par pamatvārdu un novieto rindas sākumā. Par pamatvārdu izraugās sinonīmu ar vispārīgāko nozīmi, tam jābūt pamatnozīmē un stilistiski neitrālam.
Lietojot tekstā sinonīmus, var:
- izcelt vissmalkākās nozīmes nianses,
- panāk nozīmes pastiprinājumu un precizējumu,
- izvairīties no viena un tā paša vārda atkārtošanas,
- izraudzīties piemērotus vārdus konkrētā satura atklāsmei atbilstoši saziņas mērķim, partnerim un situācijai,
- paust domu precīzi un tēlaini.