Publiskā runa, monologs
Runa ir saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Būtībā viena runātāja uzstāšanās daudzu klausītāju priekšā vienmēr ir publiska runa, protams, var atšķirties gan runas mērķi, gan auditorija, bet runātāja mērķis lielākoties būs viens un tas pats — savas pārliecības ieviešana klausītājos.
Publiska runa pēc savas uzbūves ir monologs, kas ir vienas personas publiska runa.
Šim jēdzienam vietnē tezaurs.lv ir pat vairāki skaidrojumi:
Monologs:
- viena cilvēka samērā ilga nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
- viena literāra tēla samērā gara nepārtraukta runa (ar sarunbiedru vai sevi);
- daiļdarbs vai tā daļa, kas uzrakstīta šādas runas formā.
Dzīvē tev būs situācijas, kad būs jāsagatavo runa. Tas prasa rūpīgu darbu.
Vispirms — nepieciešams runas plāns. Plāns palīdz izveidot runu atbilstoši tās mērķim, nepazaudējot domu gaitu, neiegrimstot sīkumos, nenovirzoties no temata.
Tradicionāli tiek izdalītas šādas teksta sastāvdaļas:
- ievads;
- iztirzājums jeb galvenā daļa;
- nobeigums.
Ievada uzdevums ir izraisīt klausītāju uzmanību, koncentrēt uzmanību, veidot runātāja un klausītāju kontaktu, sagatavot labvēlīgus psiholoģiskos priekšnoteikumus runas uztverei. Ievadā jāpasaka vismaz 2-3 teikumi, kuros tiek formulēts runas temats, uzdevumi.
Iztirzājumā tiek analizēta tēma. Lai pamatotu gan tēmas izvēli, gan savus spriedumus, jāspēj pārliecinoši pierādīt savas domas.
Pierādīšana sastāv no trim elementiem:
- apgalvojuma izteikšana;
- argumentu izvēle — formulē skaidrus un precīzus apgalvojumus, kas pilnībā
atbilst analizējamajam tematam, pieteiktajai problēmai vai jautājumam; - pierādīšanas veids — izmanto loģiskus argumentus un pamato tos ar precīziem un iederīgiem pierādījumiem, izmanto atsauces uz informatīvu vai
literāru tekstu, kas saistīts ar tematu, faktus un savu personisko pieredzi.
Apgalvojumam jābūt precīzi un saprotami formulētam. Runas laikā nedrīkst nonākt pretrunās.
Argumenti ir idejas un nosacījumi, kuru patiesums jau iepriekš pārbaudīts vai apstiprināts.
- patiess notikums, parādība, paša pieredzē gūta atziņa;
- sabiedrībā vai tās daļā pieņemtās normas, principi, likumi;
- atsauce uz kādu autoritāti;
- atbilstošs salīdzinājums, kas ilustrē domu.
Nobeigums ir runas atrisinājums. Nobeigumā var atkārtot secinājumus, vispārināt iepriekš teikto, norādīt perspektīvas, izteikt novēlējumu, izmantot kādu spilgtu piemēru, citātu ilustrācijai.
Svarīgi ir zināt terminus saistībā ar runu un prast tos pareizi lietot!
Svarīgi!
Adresants — nosūtītājs, tas, kurš sniedz informāciju.
Adresāts — saņēmējs, tas, kurš saņem informāciju.
Arguments — spriedums vai vairāki spriedumi, kurus lieto kāda cita sprieduma vai teoriju apstiprināšanai
Auditorija — klausītāju kopums.
Formāla jeb oficiāla saziņa — saistīta ar formalitāti, parasti ar augstu, dienesta, amata stāvokli, tam raksturīga.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Neformāla jeb neoficiāla saziņa — tāda, kas nav saistīta ar oficiālām attiecībām, noteikumiem u. tml. (piem., grupā, organizācijā).
Neverbāla saziņa — informācijas apmaiņa, apzināti un/vai neapzināti valodā izmantojot nevis vārdus, bet bezvārdu saziņu — žestus, mīmiku, ķermeņa valodu, skaņas, pauzes u. c.
Orators — runātājs sanāksmē, sapulcē u. tml., cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.
Orators — runātājs sanāksmē, sapulcē u. tml., cilvēks, kas pārvalda runas mākslu, daiļrunīgs cilvēks.
Polilogs — vairāku cilvēku runa.
Saziņa — saskarsme, sazināšanās.
Verbāla saziņa — tāds, kas ir izteikta ar vārdiem, izpaužas vārdos. Vārdiska.
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Vairāk par saziņas veidiem vari atkārtot no 7. klasē mācītā
Publisks — tāds, kas ir pieejams daudziem vai visiem; tāds, kur var piedalīties daudzi vai visi; tāds, kas attiecas uz daudziem vai visiem.
Par publisku runu uzskatāma runa, kura ir tematiska, mērķtiecīga, domāta konkrētai auditorija un kuras izpildītājs (reizēm arī autors) ir viens cilvēks.
Publiskās runas forma vienmēr būs monologs.
Pēc šīs publiskās runas gan var sekot auditorijas atbilde dažādās saziņas formās:
Pēc šīs publiskās runas gan var sekot auditorijas atbilde dažādās saziņas formās:
- diskusija — kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas;
- debates — vairāku personu domu apmaiņa par kādu pretrunīgu jautājumu;
- disputs — publisks strīds par kādai cilvēku grupai svarīgu jautājumu.
Svarīgi!
Retors — orators; arī retorikas skolotājs (parasti Senajā Grieķijā, Romā).
1. materiāla atlase;
2. materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
3. vārdisks formulējums — runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
4. domu izteikšana — intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
5. domu atcerēšanās.
2. materiāla izvietošana atbilstoši noteiktiem kompozicionāliem principiem;
3. vārdisks formulējums — runai jābūt pareizai, skaidrai, skaistai un lietas būtībai atbilstošai;
4. domu izteikšana — intonācijas, mīmikas, žestu un ķermeņa kustību saskaņojums ar runas saturu, lai veicinātu runas efektivitāti;
5. domu atcerēšanās.
Romas retori akcentēja 3 svarīgākos runas aspektus:
- ko teikt?
- kur teikt?
- kā teikt?
Mūsdienās tiek runāts par šādiem publiskās runas pamatprincipiem:
1. Runas uzbūve.
2. Runas mērķis.
3. Runas valoda.
4. Runas izteiksmes līdzekļi.
2. Runas mērķis.
3. Runas valoda.
4. Runas izteiksmes līdzekļi.