Saziņa jeb komunikācija
Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, bet neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka. Proti, daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai ķermeņa stāju. Neverbālā informācija tiek nodota slēptā formā, lai to saprastu, uzmanīgi jāvēro saziņas partneris.
Katrā sabiedrībā pastāv dažādi tradicionāli pieņēmumi par žestiem, ķermeņa stāvokli, mīmikas izpausmēm.
Japāņi par vislielāko nepieklājību uzskatīs, ja saziņas partneris sēdēs pretī, izstiepis uz priekšu kājas, bet arābiem nepieņemami būs, ja viņu acu priekšā tiks demonstrētas kurpju zoles vai kāju pēdas. Ir tautas (spānieši, itālieši, portugāļi, arābi, Latīņamerikas tautu pārstāvji u. c.), kurās īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši saziņas partnera skatienam – cilvēks ar atklātu, tiešu skatienu tiek vērtēts kā godīgs, patiess, bet pretēja skatiena īpašnieku uzskatīs par aukstu, neuzticamu vai pat negodīgu cilvēku.
Ja cilvēks pārzina žestu valodu, tad viņš var gan pilnīgāk uztvert informāciju, gan precīzāk to darīt zināmu adresātam.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Dažādas tautas var vienus un tos pašu žestus saprast gan vienādi, gan pilnīgi pretēji, gan vispār neuztvert iecerēto informāciju.
Kā klasisku piemēru var minēt augšup pavērstu īkšķi: ar to var gan izteikt atzinību (Krievija), gan “nobalsot” mašīnu (Eiropa, Amerika, Lielbritānija), gan uztvert par īpaši nepiedienīgu un rupju žestu (Grieķijas ziemeļdaļa, Sardīnija).
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Lielākā daļa Eiropas tautu par piekrišanas zīmi uzskata galvas mājienu, taču bulgāri, grieķi un turki teiks “jā”, pagriežot galvu pa labi un pa kreisi, bet “nē” – viegli pamājot ar galvu, bet japāņiem galvas kustība neizteiks neko.
Reizēm komunikācija neizdodas, jo pastāv komunikācijas barjeras:
- stress, pārlieku liela vai nepietiekama žestikulācija,
- tehniskie faktori — lēns internets, apgrūtināta preznetācijas apskate, spoža saule, pārāk tumša sienu krāsa,
- komunikācijā iesaistīto pušu nepatika pret tematu,
- pārāk ātra vai pārāk lēna, monotona runa,
- nacionālās atšķirības uzskatu un tardīciju jomā,
- komunikācijai nepiemērota valodas stila izvēle - runa pārāk "vieglprātīga" sarunvalodas stilā vai arī pārāk zinātniska,
- nesaprotama, neskaidra dikcija u.c.
Lai komunikācija būtu veiksmīga, liela loma ir klausītāja kultūrai. Daži ieteikumi:
- Izsaki, paud savu attieksmi!
- Uzdod jautājumus!
- Esi ieinteresēts!
- Klausies runātājā!
- Novērtē teikto!
- Saglabā uzmanību visu laiku! Nedari neko, kas novērstu un sadalītu uzmanību!
- Nepārtrauc runātāju ar piezīmēm un jautājumiem!
Svarīga ir arī runas kultūras ievērošana. Daži ieteikumi:
- Veido mutvārdu tekstu atbilstoši saziņas nolūkam un adresātam!
- Ievēro pareizrunas prasības un runas uzvedības normas!
- Ievēro runas etiķeti, t.i., normu kopumu un izteicienus, kurus izmanto, uzrunājot kādu cilvēku, sasveicinoties, atvadoties, pateicoties, izsakot lūgumu, atvainojies u.tml.! Etiķetes apguve sākas jau ģimenē un turpinās skolā, tai ir jāveltī daudz laika.
Svarīgi!
Lai izvēlētos atbilstošāko runas etiķetes modeli, pareizi jānovērtē sarunas partneris — jānosaka viņa vecums, dzimums, sociālais statuss u.tml.
Ja šos ieteikumus neievērosi, komunikācija būs neefektīva.
Ne mazāk svarīga ir valodas kultūra, ko raksturo prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus dažādos saziņas apstākļos.
Par valodas kultūru liecina kopta valoda:
- literārās valodas normu ievērošana;
- prasme literārās valodas normas izmantot mutvārdos un rakstos;
- prasme izmantot izteiksmīgus valodas līdzekļus;
- valodas līdzekļu visatbilstošākais un visefektīvākais lietojums noteiktā runas situācijā.
Dialogs ir saziņas forma, kuras laikā notiek domu, informācijas apmaiņa starp diviem sarunas partneriem.
Arī dialogam, tāpat kā monologam, ir ievads, iztirzājums un nobeigums. Atšķirība ir tāda, ka dialogu nevaram sīki izplānot, jo dabiskā dialogā tikai daļēji var paredzēt sarunu biedra reakciju, atbildes, jautājumus.
Svarīgi!
- Uzsākot dialogu, visu uzmanību velti sarunas partnerim.
- Uzdodot jautājumus, atbildot, jāskatās uz sarunas partneri.
- Uzmanīgi noklausies jautājumu! Ja jautājums ir pretrunīgs vai neesi to sapratis, lūdz to atkārtot vai pārfrāzē un pavaicā, vai esi pareizi sapratis.
- Atbildi tieši uz jautājumu! Ja sarunas partneris vēlas uzzināt specifisku informāciju, kuru tu nezini, tad tā arī pasaki, nevis fantazē.
- Ja tu uzdod jautājumu ar “Vai...?”, tad esi gatavs, ka vari saņemt vienzilbīgu atbildi, tāpēc vaicā uzreiz arī pēc pamatojuma.
- Dialogs nav tikai apmainīšanās ar jautājumiem un atbildēm, izsaki savu komentāru, viedokli par dzirdēto, izmanto 3 P taktiku — paslavē, papildini, pajautā!
- Dialoga noslēgumā neaizmirsti piemērotas noslēguma un pieklājības frāzes.