1. Rainis - biogrāfija

Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) ir dzimis 1865. gada 11. septembrī Dunavas pagasta Varslavānos muižu nomnieka ģimenē. Savu bērnību Rainis ir pavadījis tēva nomātajās pusmuižās Tadenavā, Randenē, Berķenelē (Berkenhēgenā), Vasiļovā, Jasmuižā.

8 – 9 gadu vecumā Rainis mācījās pansijā pie Vilkumiesta jeb Ēģiptes mācītāja O. Svensona. Savukārt laika posmā no 1875.gada augusta līdz 1879.gada decembra viņš mācījās Grīvas vācu skolā. 1880.gada janvārī viņš iestājās Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijas klasikas nodaļā. Skolas laikā Rainis apguva latīņu un sengrieķu valodas, daudz lasīja pasaules literatūras klasiku, sāka vākt latviešu folkloru un sacerēja dzejoļus.

1884. gada augustā Rainis iestājās Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Studiju laikā viņš interesējās arī par filoloģiju un vēsturi. 1888.gada maijā Rainis saņēma apliecību par universitātes beigšanu.

1889.gada februārī Rainis sāka strādāt Viļņas apgabaltiesā par tiesneša amata kandidātu un sekretāru. No 1889.gada janvāra līdz septembrim Rainis bija advokāta A. Stērstes palīgs Jelgavā.

Sākot ar 1891.gada septembri Rainis strādāja laikrakstā „Dienas Lapa”, no tā paša gada 17.decembra bija tā redaktors. Rainis ir sacerējis laikrakstam ap 400 ievadrakstu – tie publicēti bez paraksta un ir identificēti tikai daļēji. Laikrakstā viņš nostrādāja līdz 1895.gadam, te viņš arī iepazinās ar dzejnieci Aspaziju.

Pēc aiziešanas no laikraksta „Dienas Lapa” Rainis pārcēlās uz Jelgavu un strādāja notāra kantorī. 1896. un 1897. gadu miju Rainis pavadīja Berlīnē. 1897.gada martā viņš sāka strādāt par advokātu Paņevežā. Šī paša gada 31.maijā Raini apcietināja un ieslodzīja Paņevežas cietumā, vēlāk viņu pārsūtīja uz Liepājas, pēc tam Rīgas cietumu, apsūdzot par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai, kas tika nodēvēta par Jauno strāvu. Cietumā Rainis tulkoja J.V. Gētes „Faustu”, un, veicot šo darbu, viņš bagātināja latviešu valodas leksikas krājumu un darināja jaunas vārdu formas.

1897.gada decembrī Rainis salaulājās ar Aspaziju un pēc tam kopā ar viņu devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā. 1899.gada aprīlī tiesa piesprieda Rainim izsūtījumu uz Vjatkas guberņu, Slobodskas pilsētu, kur ieradās tā paša gada jūnijā.

1903. gada 1.maijā Rainis saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Pēc atgriešanās viņš dzīvoja Jelgavā, Jūrmalā, Rīgā, no 1904. gada – Jaundubultos. Rainis iesaistījās Piektā gada revolūcijā: viņš teica runas revolucionārās sanāksmēs, piedalījās Latvijas skolotāju kongresā. Revolūcijā Rainis saskatīja latviešu tautas cīņu par atbrīvošanos no krievu carisma un valstiskās patstāvības veidošanās sākumu.

1905.gada decembrī Rainis un Aspazija emigrēja uz Šveici. Sākumā viņi dzīvoja Cīrihē, bet 1906.gada martā apmetās Kastanjolas ciematā (tagadējā Lugano pilsētā) pie Lugāno ezera. Šveicē Rainis uzturējās ar vārdu Arturs Nagliņš.

1920. gada aprīlī Rainis un Aspazija, tūkstošiem cilvēku sveikti, atgriezās Latvijā. Kā sociāldemokrātu kandidāts Rainis tika ievēlēts Satversmes sapulcē (1920) un Latvijas Saeimā (1922, 1925, 1926). Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920) un pirmais direktors (līdz 1921). No 1921.gada līdz 1925. gadam viņš bija Nacionālā teātra direktors.

Laika posmā no 1926.gada decembra līdz 1928.gada janvārim Rainis bija izglītības ministrs. Dienesta pienākumus veicot, viņš apbraukāja daudzas Latvijas skolas. No 1920. gada Rainis bija arī LU goda biedrs.

Rainis bieži devās ārzemju ceļojumos. Viņš ilgojās pēc sirdij mīļās Kastanjolas, ko apciemoja 1921., 1926. un 1927. gadā. Savos ceļojumos Rainis apmeklēja Franciju, Itāliju, Austriju, Vāciju, Beļģiju, Poliju, Baltkrievijas PSR, Norvēģiju, Zviedriju, Ēģipti un Palestīnu.

1929. gada 12. septembrī Rainis savā vasarnīcā mira. Viņu apbedīja 15.septembrī Rīgas jaunajos kapos, kas vēlāk nosaukti Raiņa vārdā.
Rainis sācis rakstīt un tulkot jau skolas un studiju gados. Savu pirmo dzejoli „Spalviņu sīko” Rainis saraksta dzīvodams pansijā pie mežkunga Freiberga. Skolas laikā Rainis sastādīja nepublicētā krājuma „Rīta dziesmas” pirmo ciklu. Ģimnāzijas laikā viņš sāka tulkot A. Puškina darbus, atzīmēja ieceres un sarakstīja prozas fragmentus „Imanta”.

Studiju laikā Rainis sāka sūtīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”. Pirmā publikācija šajā laikrakstā bija „Vēstule iz Petrapils” 1886.gada 20.novembrī.
Pirmais Raiņa iespiestais dzejolis bija „Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele” ar parakstu J. Reinis laikrakstā „Dienas Lapa” (1895).

1901.gadā Rainis sarakstīja komēdiju „Pusideālists” (Jaunajā Latviešu teātrī 1903, grāmatā 1904). Komēdijas pamatā ir konflikts, ko rada turēšanās pie pagātnes principiem un tradīcijām, tautiskuma pārvēršanās ārišķībā un tukšās frāzēs.

Kā dzejnieks Rainis kļūst pazīstams 1903.gadā pēc krājuma „Tālas noskaņas zilā vakarā” iznākšanas.

Raiņa attieksme pret Piektā gada revolūciju ir pausta krājumā „Vētras sēja”. Tā ir dinamiska, pavasara noskaņu caurstrāvota grāmata – spilgtākais 1905.gada revolūcijai veltītais dzejoļu krājums latviešu literatūrā.

Latviešu tautas cīņa par atbrīvošanos tiek pausta simboliskajā drāmā „Uguns un nakts” (žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1905, grāmatā 1907, teātrī 1911), kurā darbojas alegoriski spēki, kas pārstāv skaistumu, varonību, nodevību, taču simboli lugā iemiesoti dzīvu cilvēku tēlos, kas rādīti attīstībā un maiņā. Latviešu tautas cīņu Rainis ir tēlojis dažādos vēsturiskos laikmetos, apvienojot mitoloģisko senatni ar latviešu seno vēsturi, asociatīvi to saistot ar 1905.gada revolūciju un aicinot Lāčplēsi sargāt Latviju kā patstāvīgu valstisku veidojumu.

Šveices periodā Rainis dzīvoja līdzi tautas dzīves problēmām un notikumus vērtēja plašā filozofiskā vispārinājumā. Sadarbībā ar Jauno Rīgas teātri tapa lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912) un „Pūt, vējiņi!” (1914). Izmantojot folkloras un vēstures vielu, ņemot talkā simbolus, Rainis rakstīja par pašām aktuālākajām tautas dzīves un izdzīvošanas problēmām. Visas lugas arī tika izrādītas Jaunajā Rīgas teātrī.

1905.gada revolūcijas varoņu piemiņas un varonības apliecinājums ir organiski saliedētais dzejoļu krājums „Klusā grāmata” (1909), kurā līdzās tradicionālas formas dzejoļiem ir vērojama arī žanru daudzveidība – satīras, epigrammas u.c.

1910.gadā Rainis sacerēja poēmu „Ave sol!” – himnu saulei, dzīvības devējai, pārvērtību avotam.

Turpmākajos gados līdz 1.pasaules karam Rainis radīja pašus filozofiskākos darbus: dzejoļu krājumu „Gals un sākums” (1912) un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” (1919, teātrī 1920).

1.pasaules kara notikumi Raiņa darbiem deva jaunu pavērsienu – ar tiem viņš centās aktīvi palīdzēt savai tautai nestundā. Lai radītu asociācijas ar militāristu iebrukumu Latvijā, Rainis lugā „Spēlēju, dancoju” (sarakstīta 1915, grāmatā 1919, teātrī 1921) tēlo sen mirušā latviešu tautas paverdzinātāja – Kunga augšāmcelšanos. Doma par Latvijas nedalāmību ieausta panāksnieku dziesmā – lugā „Krauklītis” (1920, teātrī 1921). Tā ir sarakstīta tautasdziesmu pantmērā, atdarinot dainu stilistiku.

Savu attieksmi pret tautas vissvarīgākajām problēmām Rainis ir izteicis dramatiskajā poēmā „Daugava” (1919, teātrī 1928). Poēmā Rainis akcentē garīgo spēku kā tautas glābēju grūtā brīdī un izvirza patstāvīgas valsts ideju.

Laika posmā no 1920.gada līdz 1925. gadam Rainis publicēja dzejoļu krājumus „Dagdas piecas skiču burtnīcas”, kas nosaukts par romānu dzejoļos. 1920.gadā atsevišķās grāmatiņās iznāca cikla trīs pirmie krājumi – „Addio bella!”, „Čūsku vārdi” un „Uz mājām”. Tie izdoti arī vienā grāmatā ar kopēju virsrakstu „Treji loki” (1921). Pēc tam nāca klajā krājums „Sudrabota gaisma” (1921) un „Mēness meitiņa” (1925). Krājumu cikls veidots kā trimdinieka Dagdas dzīvesstāsts.

Rainis ir sarakstīji vairākus dzejoļu krājumus bērniem, kas kļuvuši par latviešu bērnu dzejas klasiku: „Zelta sietiņš” (1920), „Puķu lodziņš”, „Vasaras princīši un princītes”, „Lellīte Lollīte” (visi 1924), „Putniņš uz zara” (1925), „Saulīte slimnīcā” (1928). Dzejoļi bērniem ir viegli uztverami, tajos darbojas dzīvnieki, dažādi dabas spēki un paši bērni, rotaļa dzejoļos mijas ar nopietnību. Bērniem veltītas arī lugas „Mušu ķēniņš” (grāmatā un teātrī 1923) un „Suns un kaķe” (grāmatā un teātrī 1928).

20.gados ir augstākā virsotne Raiņa dramaturģijā – episkā, plašā traģēdija „Ilja Muromietis” (1923, teātrī 1928). Krievu varoņepu Rainis ir brīvi interpretējis, to nosaucot par vecuma traģēdiju, ko rada varoņa nespēja atjaunoties un saprast jauno paaudzi.

Daudz izrādīta ir Raiņa traģēdija „Mīla stiprāka par nāvi” (grāmatā un teātrī 1927). Tajā variēts Raiņa dramaturģijas motīvs par ļaunuma bezspēcību, filozofiskā nozīmē kā gaišais poētiskais spēks izcelta mīlestība.

Rainis arī ir sarakstīji nedaudz stāstu (1925 izdoti krājumā „Novelas”), atmiņu grāmatu „Kastaņola” (1928) par dzīvi Šveicē. Rainis ilgstoši arī veidojis aforismu krājumu, kas publicēts pēc viņa nāves.

Citi Raiņa pseidonīmi: Jānis Jasēns Plikšis, Pēterpilietis, Petrapilietis, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus.