Jēdzienu "rietumu pasaule" attiecina uz Eiropu, Ziemeļameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Rietumu pasaules valstīm ir kopīgas kulturālās, ekonomiskās un politiskās pazīmes.
Rietumu pasaules pirmsākumi saistās ar Senās Grieķijas un Senās Romas civilizācijām.
Attēlā - Partenons Atēnās, Grieķija.
Šīs pasaules uzskatus ietekmējusi kristietības rašanās, tās šķelšanās, Renesanses un Apgaismības laikmets. 18. un 19. gadsimtā, kad spēcīgākās Eiropas valstis aktīvi veidoja kolonijas citos kontinentos, rietumu kultūras vērtības izplatījās arī ārpus Eiropas robežām.
Attēlā - Romas Forums.
Jēdziens "austrumu kultūra" tiek attiecināts uz Austrumāzijas, Dienvidāzijas, Rietumāzijas un Centrālāzijas valstīm. Šīs kultūras vieno austrumu filozofija, reliģija (piemēram, hinduisms, daoisms, budisms u.c.), māksla, mūzika, literatūra.
Attēlā - Tālie Austrumi.
Rietumu un Austrumu kultūras savstarpēji atšķiras. Atšķirības rodamas, piemēram, domāšanas veidā. Rietumu kultūru raksturo oksidentiālisms (occidens tulkojumā no latīņu valodas nozīmē rietumi), bet Austrumu kultūras domāšanas veidu dēvē par orientālismu (oriens tulkojumā no latīņu valodas nozīmē austrumi). Domāšanas veids abām kultūrām atšķiras attieksmē pret dažādām norisēm.
1. Attieksme pret pienākumu.
Rietumu kultūrai raksturīga liberāla attieksme pret pienākumiem. Pamatā šai attieksmei ir uzstādījums, ka cilvēks ir brīva būtne, kas patstāvīgi, balstoties uz savu saprātu, pieņem visus lēmumus. Cilvēks brīvi izvēlas, kādas attiecības veidos ar ģimeni, sabiedrību, valsti, kāda būs reliģijas loma viņa dzīvē.
Austrumu kultūrai raksturīga cilvēka iespēja izvēlēties, bet cilvēkam ir arī pienākums pret sabiedrību. Piemēram, Ķīnā un Japānā liela loma ir ģimenei, kura balstās uz Konfūcija mācības pamatiem - jaunākie uzklausa vecāko padomu, vecākie cenšas būt par paraugu jaunākajiem.
Attēlā - Konfūcijs.
Indijā savukārt liela loma ir cilvēka saiknei ar viņa ģimeni, dzimtu. Musulmaņu zemēs ticīgajam jābūt kādas musulmaņu kopienas dalībniekam; valsts arī tiek uzskatīta par lielu ticīgo kopienu.
2. Attieksme pret norisēm pasaulē.
Rietumu pasaulē, pēc zinātniskās revolūcijas, valda racionālisms, pastāv uzskats, ka cilvēks ar savu prātu var iepazīt pasauli un to pārveidot pēc saviem ieskatiem. Racionālisms ir uzskats, ka zināšanu pamatā par apkārtējo pasauli un tās procesiem ir cēloņsakarības, katram notikumam vai parādībai ir loģiski izskaidrojams un pamatojams noteikts cēlonis vai cēloņu kopums.
Austrumu pasaulē lielu vērību veltīja zinātnei, taču vienlaikus zinātnieki uzskatīja, ka viņi pēta augstāko spēku gribu. Austrumos zināšanas vienmēr bija pieejamas tikai īpašu kārtu pārstāvjiem - priesteriem, ticības skolotājiem, augstākiem ierēdņiem. Šie cilvēki varēja izlemt - nodot zināšanas tālāk tautai vai nē, to darīja tikai tad, kad tas bija nepieciešams.
3. Attieksme pret radošumu
Austrumu kultūrā cilvēka spēja radīt saistīta ar dievišķo dzirksti. Piemēram, Indijā un Ķīnā uzskata, ka cilvēks kļūs radošs, ja pilnveidos savu dvēseli. Savukārt musulmaņu zemēs pastāv uzskats, ka visas gudrības cilvēkam sūta Allāhs, no viņa gribas atkarīgs tas, ko cilvēks paveiks.
Austrumu kultūrā radošums ir lēns un mērķtiecīgs process, kas tiek īstenots caur sevis pilnveidošanu.
Attēlā - "Priedes", Marujama Okio (1733-1795)
Papildinformācija