Opārts
Opārts (optiskā māksla) izveidojās Francijā un ar laiku izplatījās visā Eiropā, Amerikā un Āzijā.
Opārtā tiek radītas optiskas ilūzijas - tiek veidotas trīsdimensionālas kompozīcijas, radīts dziļuma efekts, figūru izmēru ilūzija u.t.t. Efekti tika iegūti, izmantojot asus krāsu kontrastus, dažādu līniju biezumu, līniju virziena dažādošanu u.c.
 |  |
Opārta darbu radīšanas procesā liela nozīme ir mākslinieka precizitātei. Šos mākslas darbus varēja pavairot - tiražēt. Opārts atmeta vajadzību pēc mākslas darba neatkārtojamības.
"Opārta uzplaukums sākās 60.gadu vidū ar pirmo izstādi Ņujorkā (1964-1965). Tā attīstību veicināja konkrētās mākslas un monohromās abstraktās glezniecības pārstāvji. Noderīga izrādījās arī kinētikā un optikā uzkrātā pieredze. Taču opārtā tika sasniegta daudz augstāka abstrakcijas pakāpe, jo tas tiecās sistemātiski stimulēt aci, lai tādā ceļā intensificētu redzi. Galvenais bija nevis mākslas darbs, bet iespaids".1
Viktors Vazarelli (1906-1997)
Ungāru izcelsmes franču grafiķis, tēlnieks, spilgtākais opārta pārstāvis. "1955.gadā Vazareli nāca klajā ar "Dzelteno manifestu" , kurā iestājās par sērijveidā ražotiem mākslas darbiem. Viņš bija pārliecināts, ka "mākslas darbam, kas eksistē vienā eksemplārā un ir izolēts studijā vai muzejā, mūsu dienās nav mākslinieciskas vērtības. [..] Aiziet pagātnē laiks, kad "tīrais" mākslinieks stāvēja ārpus mūsdienu pilsētas koncepcijas. Formu un krāsu veidotājam māksliniekam jābūt tiesīgam iejaukties visur, kur nepieciešama vizuāla uztvere." |  |
Atbilstoši šīm prasībām sākumā tika radītas aksonometriskas kompozīcija plaknē, bet pēc tam - plastiskas trīsdimensionālas struktūras. Pēc Vazarei uzskata, šādu kompozīciju elementiem bija jābūt viegli atkārtojamiem, sērijveidā pavairojamiem un izplatāmiem, proti, izmantojamiem kā savdabīgs alfabēts, kā elements kombinācijām daudzo un dažādo lietišķās mākslas veidu vajadzībām. Savu daiļradi Vazareli sāka ar melnu figūru izkārtojumu uz balta fona, pēc tam izmantoja jau sešas pamatkrāsas. Vazareli dekoratīvo kompozīciju pamatā ir matemātiska skaidrība un precizitāte".1
Bridžeta Railija (1931)
Daiļrades sākumposmam raksturīgi melnbalti darbi. Darbos izmanto daudz nelielu elementu, kas precīzi izkārtoti, rada iluzoru sajūtu. Ar laiku darbu kļūst krāsaini, tajos tiek akcentēta krāsu mijiedarbība (kā dažādas līdzās esošās krāsas vizuāli izmaina to uztveri), krāsu radītie efekti. Dažkārt kopā ar košajām krāsām izmanto arī melno un balto krāsu.
Railijas darbos pārsvarā izmantotas vienāda platuma vertikāļu kompozīcijas, kuras reizēm šķērso atšķirīga platuma diagonāles.
Bridžetas Railijas darbus vari aplūkot šeit -
Lendārts
Izveidojās 20.gs. 60. gados ASV. Tulkojumā nozīmē zemes māksla. Šī virziena pārstāvji, saistot savu darbību ar dabas aizsardzību, ar ekskavatoru, buldozeru palīdzību raka bedres, veidoja uzbērumus, līnijas (visbiežāk tuksnešainās, neapdzīvotās vietās). Šīs zemes un akmeņu kaudzes tika demonstrētas arī izstādēs kā protests pret industrijas samākslotību.
Daudzi no pirmajiem lendārta darbiem, kas tika radīti Nevadas, Jutas vai Arizonas tuksnešos, laika gaitā ir izzuduši un tagad aplūkojami tikai fotogrāfijās.
Lendārta mākslas darbi tiek radīti dabā, neapdzīvotā vietā, izmantojot dabas materiālus - zemi, smiltis, ūdeni, lapas, čiekurus, akmeņus, gliemežvākus u.t.t. Skulptūras netiek novietotas dabā - radītais mākslas darbs kļūst par daļu no ainavas.
Roberts Smitsons (1938-1973)
Daiļrades sākumposmā izpaudās grafikā, veidoja kolāžas zinātniskās fantastikas un popārta manierē. 1968.gadā uzrakstīja darbu "Prāta nokrišņi: Zemes projekti", kas deva impulsu lendārta attīstībai kā mākslas virzienam. Apmēram šajā pat laikā Smitsons sāk veidot zemes mākslas objektus. Piemēram - Spirālais dambis, izveidots pie sāls ezera Jūtas štatā, ir 1500 m garš, izveidots no akmens, sāls kristāliem, izdedzinātas zemes, jūras aļģēm.
 Spirālveida paugurs |  Spirālveida dambis |  Pārrautais aplis |
Hepenings
Izveidojās 20.gs. 50 gados ASV. Tulkojumā nozīmē māksla - rīcība, māksla - rotaļa (tā paveidi - performance, fluksus, procesa māksla, demonstrācijas māksla). Šis virziens centās pārvarēt plaisu starp skatītāju un mākslinieku.
Par hepeningu "50.gadu beigās sāka dēvēt publiski izspēlējamu darbību, kam trūka noteikta scenārija. Notikumu virzība bija atkarīga no skatītāju iesaistīšanās un piedalīšanās.
Ja hepenings, kā tas notika visai bieži, tika sarīkots uz ielas, par tā dalībniekiem kļuva nejauši garāmgājēji. Piemēram, cilvēks iet pa ielu un pēkšņi sāk visapkārt izsvaidīt baltas papīra lapas. Viņa dīvainā izturēšanās piesaista garāmgājēju uzmanību: vieni smejas, citi šķendējas, lielais vairums neliekas ne zinis, kāds lapas salasa un atkal izmētā vai kaut ko uz tām uzraksta - lūk, tas arī ir hepeninga saturs".2 |  Spilvenu cīņas Toronto |
"Viens no pirmajiem hepeningiem bija amerikāņu tēlnieka A.Keprova (1927-2006) 1959.gadā organizētā teatralizētā darbība ar nosaukumu "18 hepeningi sešās daļās". Izrādes nosaukums arī devis vārdu minētajai jaunrades izpausmei".1 Kā piemēru varētu minēt Dž.Daina (1935) hepeningu „Smaidošais darba cilvēks” (1959). Mākslinieks skatītāju priekšā apgleznoja baltu papīra lapu, pēc tam ar lieliem burtiem uzrakstīja „Man patīk tas, ko es daru”, un tad no augsti paceltas tūbiņas spieda sev virsū sarkanu krāsu (tomātu sulu). Izrāde beidzās ar lēkšanu pāri gleznai - pierādījums, ka darbība ir svarīgāka par rezultātu.
60.gados hepenings ieguva citādāku izpausmi. Bieži vien tos organizēja mākslinieku darbnīcās, tajos piedalījās paši mākslinieki, viņu paziņas, draugi. Šajos hepeningos notika dažādas darbības - priekšmetu pārvietošana, kontaktdakšas spraušana kontaktā u.c. Hepeningi notika pēc scenārija, kurā pieļaujamas spontānas darbības.
Šie pasākumi tika rīkoti arī pilsētu ielās, laukumos, tādējādi piesaistot lielas cilvēku masas. Hepenings nostiprināja pārliecību par mākslas procesuālo raksturu. |  Klusais disko Edinburgas festivālā |
Papildinformācija
Modernie hepeningi - Flashmob