1. Baltu ciltis, lībieši

Pētot jebkuru seno kultūru, tiek analizēti dažādi materiāli - sadzīves priekšmeti, ieroči, rotas lietas, apbedījumu tradīcijas, apmetnes. Šīs liecības sniedz informāciju par seno cilvēku sadzīvi, savstarpējam attiecībām, ikdienas nodarbošanos, reliģiju.

 
Apbedījumu tradīcijas vēsta par cilvēku ticību dažādiem spēkiem, kuri mīt četrās debess pusēs. Uzkalniņu apbedījumi ietver debess simbolu (pusloka forma daudzās kultūrās simbolizē debess jumu), savukārt līdzenie kapulauki ietver zemes simbolu (taisna līnija simbolizē zemi). Vīriešu un sieviešu pretējais novietojums apbedījumos (piemēram, latgaļi vīriešus apbedīja ar galvu uz austrumiem, bet sievietes - uz rietumiem) norāda uz sociālo lomu diferenciāciju ciltī.

 

Rotaslietas izmantoja, lai sastiprinātu kopā apģērba gabalus (saktas, rotadatas), jo pogas vēl nelietoja, kā arī aizsardzības nolūkos (piem., platās aproces pasargāja roku locītavas no ievainojumiem, apļveida rotaslietas pasargāja no ļauniem spēkiem), tādēļ rotaslietas nēsāja gan vīrieši, gan sievietes.

 

 

 

 

Rotaslietās izmantoja stilizētu dzīvnieku, putnu un ieroču atveidus, tādēļ pēc rotām var spriest, kādi putni un dzīvnieki bija sastopami dotajā reģionā (piemēram, pūcessakta), kā arī kādus ieročus cilvēki lietoja (piemēram, stopsakta).

 

 

Senākās apmetnes atrastas Lubānas ezera krastos un pie Salaspils. Pirmās ciltis, kuras ieceļoja Latvijas teritorijā, neapmetās šeit uz pastāvīgu dzīvi - ieceļotāji nodarbojās ar medībām, klejoja, sekojot medījumam, tādēļ veidoja īslaicīgas apmetnes.

 
4. g. tūkst.p.m.ē. no ziemeļaustrumiem Latvijas teritorijā ienāca jaunas kultūras pārstāvji - tā dēvētā ķemmes - bedrīšu kultūra (viņi izgatavoja māla traukus, kurus rotāja ķemmveida iespiedumu rotājumi). Tos uzskata par Baltijas somu priekštečiem.

 

 

Šīs kultūras pārstāvji dzīvoja nelielās grupās (pa 30-40 cilvēkiem grupā). Nodarbojās ar lopkopību un zemkopību, tādēļ veidoja pastāvīgas apmetnes ūdenstilpņu tuvumā. Savas mītnes darināja no zariem, koku mizām, niedrēm. Mītnes centrā atradās gaismas un siltuma avots - pavards. Auklas keramikas kultūras pārstāvji prata izgatavot un pielietot cirvjus, kapļus, aļņa raga vai koka lāpstas. No skriemeļiem tika izgatavotas vērpjamās vārpstiņas. No dzintara izgatavoja rotaslietas - zobveida piekariņus un pogveida krelles.

 

Iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Tiek apstrādāta bronza, kurai izejvielas ieveda no Eiropas. No iegūtās bronzas izgatavoja ieročus, darbarīkus, rotaslietas (rotadatas, aproces, kaklariņķus).
Šajā laika periodā sāka būvēt pilskalnus - nocietinātas dzīvesvietas kalna virsotnē. Pilskalnu būvniecībā izmantoja baļķus. Uzsākot pilskalna būvniecību, tika upurēts dzīvnieks, kura kaulus apraka ēkas pamatos - lai celtne ilgi kalpotu, lai dotu tai svētību.

 

Cilvēki sāka aizdomāties par nāvi, kuru uzskatīja par loģisku dzīves turpinājumu, tādēļ liela uzmanība tika pievērsta apbedīšanas rituāliem. Apbedīšanā izmantoja uguns rituālus - šīm ciltīm uguns bija svēta, tādējādi mirušie saņēma svētību (mirušais tika sadedzināts). Veidoja tā saucamos ugunskapus. Izmantoja arī ugunskapu paveidu - velna laivas (ugunskapam apkārt laivas formā izveidoja akmens krāvumu). Apbedījumos līdzi mirušajam  lika ieročus, darbarīkus, rotas - visu, kas varētu noderēt citā dzīvē.

 

 

Sākumā cilvēku mirstīgās atliekas apglabāja dzīvesvietu tuvumā ( ļaudis vēl neprata nošķirt dzīvo cilvēku un mirušo cilvēku pasaules). Laika gaitā cilvēka domāšana attīstījās, radās izpratne par dzīvo un mirušo pasauļu atšķirību, tādēļ apbedījumus sāka veidot ārpus apmetņu robežām, radās kapulauki. 

 

Iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību un lopkopību. Darbarīkus, ieročus un rotaslietas izgatavoja no dzelzs, kuru ieguva no purva rūdas. Attīstījās maiņas tirdzniecība ar Rietumeiropu, Skandināviju un Romas impēriju.

 
Šis laika periods saistās ar baltu cilšu un lībiešu cilts veidošanos. 

 

 

Šī cilts apdzīvoja Latvijas rietumdaļu. 

 

 

 

Līdz 10.gadsimtam kurši savus mirušos apglabāja nesadedzinātus līdzenajos kapulaukos. Kurši mirušos apglabāja gan individuālā kapā, gan kolektīvajā. Ar 10.gs. ieviesa tradīciju mirušos kremēt - izmantoja uguns rituālus. Šī tradīcija izzuda ~15.gs. kristietības ietekmē. Kurši mirušos visbiežāk dedzināja ārpus kapa vietas. Ugunī lika arī miruša ieročus, rotaslietas. Sadegušos kaulus un priekšmetus apbedīja.

 

No rotaslietām kurši nēsāja stopsaktas ar zvērgalvu galiem, pūcessaktas, pakavsaktas, lentveida aproces, kaklariņķus no savītām stieplēm, krustadatas, vairoggredzenus. Kurši rotās iestrādāja zilas krāsas stikliņus.

 

Šī cilts apdzīvoja Vidzemes rietumdaļu un Zemgali.

 
Līdz 6. gadsimtam zemgaļi mirušos apbedīja uzkalniņkapos, bet ar 6. gs. izmanto līdzenos kapulaukus. Uguns rituālus zemgaļi apbedīšanā neizmantoja. Apbedījumos vīriešus un sievietes guldīja ar galvu pretējos virzienos (ziemeļu/dienvidu virziens), akcentējot vīrieša un sievietes dažādās sociālās lomas ciltī.

 
Rotaslietas izgatavoja no bronzas vai sudraba. Zemgaļi nēsāja trijstūra griezuma aproces, stopsaktas. Sievietes nēsāja spirālīšu lentveida vainagus, kaklariņķus, spirālaproces, važiņu rotas ar piekariņiem, gredzenus. Apģērbu sastiprināšanai izmantoja rotadatas ar trijstūra, krustveida, sēņveida galvu, pie kuras piestiprināja važiņas.

 

Šī cilts apdzīvoja Latvijas austrumu teritoriju.

 

Latgaļu apdzīvotās teritorijas

 

Līdz ~7. gs. izmanto uzkalniņapbedījumus, bet vēlāk - līdzenos kapulaukus. Uguns rituālus līdzenajos kapulaukos neizmantoja. Apbedījumos stingri ievēroja mirušo orientāciju pret debespusēm - vīriešus ar galvu pret austrumiem, sievietes - pret rietumiem.

 
No rotaslietām sievietes valkāja spirāļu vainagus, spirālaproces, aproces ar zvērgalvu  galiem, kaklariņķus; kaklarotas no zvārgulīšiem, krellēm, gliemežvākiem. Tā pat tika valkātas važiņu rotas ar zvaniņiem. Svētku tērpa neatņemama sastāvdaļa - ar bronzas spirālītēm un gredzentiņiem rotāta villaine.

 

Savukārt vīrieši nēsāja stopsaktas, pūcessaktas, aproces ar vāļu galiem, gredzenus. Galvassegas un virstērps reizēm tika rotāts ar bronzas gredzentiņiem un spirālītēm.

 

Sēļi apdzīvoja Latvijas dienvidaustrumu teritoriju. Dzīvojuši arī Kokneses apkārtnē kopā ar latgaļiem.

 
Tā kā sēļi ietekmējās no latgaļiem, tad arī apbedīšanas tradīcijas bija tādas pat, kā latgaļiem. Mirušie tika apbedīti līdzenajos kapulaukos, neizmantojot uguns rituālus, un ievērojot austrumu/rietumu virzienu (vīriešu un sieviešu apbedījumos stingri ievēroja pretēju novietojumu). Sēļiem raksturīgi gan kolektīvie, gan individuālie apbedījumi.

 
Arī rotaslietas lietoja tādas pat, kā latgaļi. Sēļi izgatavoja īpašas pakavsaktas ar magoņpogaļu galiem.

 

Lībieši apdzīvoja Rietumvidzemi un Vidzemes ziemeļrietumus. Lībiešus, kuri dzīvoja Gaujas lejtecē, dēvēja par Gaujas lībiešiem, bet tos, kuri apdzīvoja Daugavas lejteci - par Daugavas lībiešiem.

 
Gaujas lībieši veidoja uzkalniņu kapulaukus. Uzkalniņu augstums sasniedza 2.5 m, tie veidoja vairākas grupas,tuvu viena otrai. Apbedījot mirušos, izmantoja arī ugunsrituālus. Apbedījumos ievēroja ziemeļu/dienvidu virzienu. Kājgalī bieži vien  apbedīja suni, zirgu vai briedi.

 
Daugavas lībieši mirušos apbedīja līdzenajos kapulaukos,reizēm veicot apbedīšanas uguns rituālus (ugunskapi raksturīgi 10.-11.gs.). Galvgalī līdzi mirušajam kapā lika māla trauku, bet kājgalī - suni. Bēru rituāla laikā tika ziedota ola (ola - dzīvības simbols). Reizēm virs kapa tika sakrauti akmeņi vai ap kapu veidots akmens nožogojums.

 

Lībieši nēsāja dažādus amuletus (lāča ilkni, dzintara gabaliņus, stilizētas dzīvnieku figūriņas, atslēdziņas), bruņurupuču saktas (saktas virspuse atgādina bruņurupuča čaulu). Sievietes nēsāja kaklariņķus, pakavsaktas, spirālgredzenus, kaklarotas no stikla krellēm, gliemežvākiem.