Lietus dabiski ir nedaudz skābs, tā pH ir zemāks par neitrālu - aptuveni 6,5 līdz 5,6 pēc pH skalas. Tā kā gaisā nonāk dažādi skābie oksīdi, piemēram, oglekļa dioksīds (\(CO_2\)), lietusūdens kļūst vēl skābāks. Atmosfēras ūdens tvaiki reaģē ar oglekļa dioksīda molekulām, veidojot ogļskābi (\(H_2CO_3\)) - vāju skābi. Tā veidojas “skābais lietus”, kura pH ir zem 5,5.
Kad šāds lietusūdens sūcas cauri iežiem, tas iedarbojas uz noteiktiem iežiem un minerāliem, kuru sastāvā ir karbonāti. Iedarbības rezultātā veidojas pazemes alas.
Kaļķakmenim reaģējot ar ogļskābi rodas kalcija hidrogēnkarbonāts. Šo procesu var aprakstīt ar ķīmisko reakcijas vienādojumu:
Kad kalcija hidrogēnkarbonāts sadalās un atkal rodas kaļķakmens, veidojas stalaktīti (lāsteku formā no alas griestiem) un stalagmīti (konusu un stabu formā uz alas grīdas).
Skābais lietus ietekmē arī ēkas, pieminekļus un skulptūras, paātrinot to dabisko koroziju un eroziju. Bieži lietotie materiāli ēkām un pieminekļiem ir kaļķakmens, marmors, smilšakmens un granīts. Skābais lietus paātrina šo materiālu dabisko sadalīšanos. Kaļķakmens un marmors izšķīst skābēs, jo to sastāvā ir karbonāti. Kalcija karbonāts tiek lietots arī kā saistviela izmantojot smilšakmeni. Granīts ir daudz izturīgāks pret skābi, taču skābie nokrišņi to var iekrāsot. Cementa sastāvā ir kalcija karbonāts, tāpēc skābie nokrišņi ietekmē arī betona ēkas, ietves un mākslas darbus.
