Strūves ģeodēziskais loks, tiek saukts arī par Strūves loku, ir unikāla 19. gs. ģeodēzisko uzmērījumu sistēma zemes izmēru un formas noteikšanai .
Tā ir viena no cilvēces vēsturē vērienīgākajām Zemes uzmērīšanas kampaņām. Strūves loks stiepjas no Norvēģijas Ledus okeāna piekrastes līdz Donavas grīvai pie Melnās jūras un uz zemes virsmas atzīmēts ar ģeodēziskajiem punktiem, kuri mūsdienās atrodas desmit valstu – Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Moldovas – teritorijas.
Strūves ģeodēziskais loks (triangulācijas mērījumu ķēde)
Latvija ir vienīgā no desmit valstīm, kurā mērījumus veica abi izcilie ģeodēzisti – Frīdrihs Georgs Strūve un Karls Frīdrihs Tenners.
Svarīgi!
2005. gadā Strūves loks tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā unikāla, sava laika garākā un precīzākā ģeodēzisko uzmērījumu sistēma, un izcila sava laika zinātnes vēstures un tehnikas attīstības liecība.
Strūves ģeodēziskā loka punkta Jacobstadt atrašanās vieta Jēkabpilī
Strūves ģeodēziskais loka punkta Sestu-kalns atrašanās vieta Ziestu kalnā
Latvijas teritorija šajā zinātniskajā projektā ir īpaša, jo bija abu zinātnieku darbības robežšķirtne. Strūve mērīja no Ziemeļiem līdz Jēkabpilij, bet Tenners - no Dienvidiem, noslēdzot mērījumus punktā Bristen. Abi ģeodēzisti — Strūve un Tenners — veicot uzmērījumus Latvijas teritorijā, izmantoja divas dažādas mērvienības. Strūve izmantoja tuazes (1 tuaze = 1,949 m), bet Tenners – asis (1 ass = 2,1336 m).
Latvijas teritorijā izvietoto Strūves ģeodēziskā loka punktu atrašanās vietas
Strūves loks šķērsoja divas impērijas, kļūstot par lielisku piemēru valdnieku un zinātnieku sadarbībai. Strūves loka mērījumu rezultāti apstiprināja Īzaka Ņūtona teoriju, ka Zemei nav precīza lodes forma, bet tā ir saplacināta polu virzienā, kā arī turpmāk tika izmantoti ģeodēzisko tīklu un topogrāfisko karšu veidošanā.
Pateicoties Strūves lokam, būtiski progresēja liela mēroga valstu kartēšana visā pasaulē. Attīstoties tehnoloģijām, palielinājās kartogrāfu un astronomu iegūto rezultātu precizitāte, piemēram, astronomi ar lielāku precizitāti spēja noteikt attālumu līdz tālajiem debesu ķermeņiem.
Strūves ģeodēziskā loka mērījumus var iedalīt \(4\) fāzēs:
1. Pirmā fāze ietvēra mērījumus Baltijas guberņās Krievijā no \(1816.\) līdz \(1831.\) gadam.
2. Otrajā fāzē notika paplašināšanās gan dienvidu, gan ziemeļu virzienā no \(1830.\) līdz \(1844.\) gadam.
3. Trešā fāze ietvēra mērījumu veikšanu Zviedrijas un Norvēģijas teritorijā no \(1844.\) līdz \(1851\). gadam, kā arī Besarābijas guberņā (tagadējā Moldovas teritorijā) no \(1846.\) līdz \(1851.\) gadam.
4. Ceturtā fāze jeb noslēguma fāze no \(1852.\) līdz \(1855.\) gadam. Noslēguma fāzes galvenais uzdevums ietvēra neuzticamu mērījumu atkārtošanu un papildus bāzes līniju garumu noteikšanu.
Strūves loka punkti tika atzīmēti apvidū dažādos veidos, bet ar vienu mērķi tos saglabāt. Atkarībā no punkta ģeogrāfiskā novietojuma, tika izmantoti dažādi iezīmēšanas veidi. Piemēram, Somijā daudzi punkti tika iezīmēti klintīs urbjot caurumus, kurus vēlāk piepildīja ar svinu. Latvijā punkti atzīmēti gan granītā ielejot svinu, gan iedzenot naglu koka baļķī vai torņa kolonnā.
Strūves loka punktu noformējums ir ļoti dažādi:
- neliels caurums, kas urbts klints virsmā - dažreiz piepildīts ar svinu;
- klintī iegravēta krustveida zīme;
- nagla koka baļķī vai torņa kolonnā;
- liela cieta iežu struktūra, kurā ir urbts caurums;
- krusts iemūrētā ķieģelī;
- un citi...
Mūsdienās atpazīstamības veicināšanai, meklēšanai un saglabāšanai izveidota Strūves ģeodēziskā loka saglabāšanas un attīstības padome.