Fizikālo ķermeņu īpašības raksturo fizikālie lielumi (garums, masa, kustības ātrums), kurus var izmērīt. Taču fizikālā lieluma vienības (etaloni, ar kuriem salīdzina mērāmo lielumu) var būt izvēlētas dažādas.
Piemēram: attālumam kilometri un jūdzes, garumam centimetri un collas utt. Lai izvairītos no problēmām, kas rodas saskaņojot dažādas mērvienību sistēmas, 1961. gadā tika izdarīts mēģinājums ieviest vienotu mērvienību sistēmu visā pasaulē.
Starptautiskā mērvienību sistēma (SI)
Pamatvienības:
- sekunde (\(s\))
- metrs (\(m\))
- kilograms (\(kg\))
- ampērs (\(A\))
- kelvins (\(K\))
- mols (\(mol\))
- kandela (\(cd\))
Papildvienības:
- radiāns (\(rad\))
- steradiāns (\(sr\))
Starptautiskā mērvienību sistēma ļauj sasaistīt mērvienības savā starpā. Pārējās fizikālo lielumu mērvienības tiek atvasinātas, izmantojot šīs pamatvienības un papildvienības.
Zīmīgie cipari.
Fizikā visos mērījumos iegūst aptuvenas vērtības, tādēļ, pierakstot rezultātu, jāievēro zināmi nosacījumi. Rezultāts jānoapaļo līdz noteiktam zīmīgo ciparu skaitam.
Zīmīgie cipari sākas ar pirmo no nulles atšķirīgo ciparu, skatoties no kreisās puses, un beidzas ar pēdējo pareizo ciparu.
Piemēram:
- \(0,0042\) - divi zīmīgie cipari \(4\) un \(2\),
- \(0,40\) - divi zīmīgie cipari \(4\) un \(0\),
- \(420\) - trīs zīmīgie cipari.
Veicot darbības ar mērījumu mērskaitļiem, rezultāts jānoapaļo līdz tik zīmīgiem cipariem, cik to ir skaitlim ar vismazāko zīmīgo ciparu skaitu:
\(3,45\cdot 0,8 =2,76 = 3\)
(\(0,8\) - viens zīmīgais cipars.)