"Tirgus sistēma ir pierādījusi, ka tā spēj visefektīvāko ražošanu, efektīvu resursu izmantošanu, tā nodrošina daudzus stimulus cilvēks ekonomiskai rīcībai.
Taču arī tirgus sistēmai ir savi trūkumi un nepilnības:
- Tirgus sistēma nodrošina privāto preču ražošanu, bet nenodrošina sabiedrisko preču ražošanu;
- Tirgus sistēma nespēj novērst negatīvās ārējās ietekmes (externalities).
- Nenodrošina pilnīgu informāciju;
- Nenodrošina pilnīgu konkurenci ("Pilnīgā konkurence ir vienmērīgs preču tirgus, kurā ir daudz pircēju un pārdevēju, no kuriem neviens nav pietiekami liels, lai spētu ietekmēt cenu.")
- Nevienmērīgi sadala ienākumus;
- Nespēj nodrošināt visiem darbu."
Tiek uzskatīts, ka šīs nepilnības var novērst tikai valsts.
Privātās preces un sabiedriskās preces
"Privātās preces ir preces, kuru pērk individuāls preces lietotājs, un, lietojot šo preci, ieguvumu gūst tikai viņš viens." Piemēram, nopērkot šokolādi, labumu gūst tas, kas to nopircis un apēdis.
Privāto preču ražošanu nodrošina tirgus.
Privātām precēm piemītošās pazīmes:
- Dalāmība - tā kā tās tiek ražotas pietiekami mazās vienībās, tad ir pieejamas katram patērētājam.
- Izslēdzamība - no privāto preču patēriņa var izslēgt tos, kuri negrib vai arī nespēj samaksāt par preci.
- Derīgumu gūst patērētājs, lietojot šo privāto preci.
Sabiedriskās preces ir preces, kuras var patērēt visi bez izņēmuma, derīguma no to lietošanas var gūt tas, kurš par tām nav maksājis.
Piemēram, par sabiedriskām precēm tiek uzskatīta izglītība, primārā veselības aprūpe, valsts aizsardzība, drošība, ielu apgaismojums, bibliotēka, muzejs, ugunsdzēsēju vienību uzturēšana u.c.
Pazīmes, kas piemīt sabiedriskām precēm:
- Nedalāmība - sabiedriskās preces nevar sadalīt mazākās vienībās;
- Neizslēdzamība - preci vai pakalpojumu var patērēt pat tas, kas nav maksājis;
- Derīgumu gūst visi, kopīgi patērējot preci, nemazinot citu patēriņu.
Ar sabiedriskām precēm saistās divas problēmas:
- Sabiedriskās preces valsts finansē no nodokļu maksājumiem, taču, izvairoties no nodokļu maksāšanas, cilvēks izmanto labumu, lai gan nav neko maksājis.
- Otra problēma saistīta ar to - cik sabiedrisko preču ražot?! Latvijā jau ir privāti bērnudārzi, privātās skolas, un tas liecina par to, ka izglītība arī nav nedalāma. Valstij ir daudz privāto medicīnas iestāžu. Kā lai nosaka, cik lielā mērā izglītībai un medicīnai ir jābūt privātai vai sabiedriskai precei?
Ārējās ietekmes
"Ārējās ietekmes ir izmaksas (vai ieguvums), kuras uzliek kādai trešajai personai, kas nav saistīta ar preces ražošanu vai patērēšanu.
Par ārējām šīs izmaksas sauc tāpēc, ka tās ietekmē ne tikai tos, kas iesaistīti preces ražošanā un patērēšanā, bet arī personas pilnīgi no malas, tās, kurām ar šo preču ražošanu nav nekāda sakara.
Ārējā ietekme rodas, piemēram, ražojot celulozi un papīru - tiek piesārņota vide, gan patērējot preci - braucot ar automašīnu; patērējot automašīnu un benzīnu, atkal tiek piesārņota vide. Šajos piemēros ārējā ietekme ir negatīva.
Bet pastāv arī pozitīva ietekme, piemēram, labas emocijas par skaistu, sakoptu privātmāju (pat tiem, kas neko nav maksājuši).
Ārējā negatīvā ietekme rada papildus izmaksas trešajām personām.
Kūpošs rūpnīcas dūmenis piesārņo gan apkārtni, gan gājēju drēbes, gan plaušas. Drēbju ķīmiskās tīrīšanas izmaksas būtu jāsedz kūpošā dūmeņa īpašniekam, nevis cilvēkam, kuram jāmaksā par uzvalka tīrīšanu un ārstēšanos. Taču uzņēmuma īpašnieks daļu izmaksu - maksu par drēbju tīrīšanu, ārstēšanos - uzveļ trešajām personām.
Attēlā: Negatīvo ārējo ietekmju sekas (iekrāsotais apgabals norāda izmaksas, kuras tiek uzkrautas uz trešo personu pleciem)
Ārējā ietekme ir izmaksas, ko uzveļ uz trešajām personām.
Ja rūpnīca strādā ar "kūpošu" dūmeni - piesārņo vidi, tās saražoto preču cena ir P1 un saražoto preču daudzums - Q1.
Ja rūpnīcai būtu jāsedz visas ražošanas izmaksas arī par vides piesārņojumu, preču cena būtu augstāka - P2 - un samazinātos saražoto preču daudzums.
Uzceļot daļu izmaksu uz trešo personu pleciem, uzņēmumi saražo lielāku preču daudzumu un pārdod preces par zemākām cenām. Daudziem tas būtu izdevīgi: zemākas cenas - lielāks patērētāju ieguvums. Bet kāpēc lai būtu mazāks ieguvums tam, kam par savu naudu jātīra drēbes? Kāpēc uz viņa rēķina dabū lētāku preci citi?
Savukārt pozitīvu ārējo ietekmju gadījumā preces ražos mazāk, nekā būtu vajadzīgs."
Ārējo ietekmju novēršana
Ārējo ietekmju novēršana saistās ar izmaksām. Vides piesārņošanu var novērst, ja valdība pieņemtu likumu un Vides un Reģionālās Attīstības ministrija uzrakstītu normatīvus, kas noteiktu, cik tīrām gāzēm jābūt automobilim un cik tīrs ūdens drīkst atstāt rūpnīcas teritoriju.
Reāli absolūti tīru gaisu, ūdeni atražot ir ļoti grūti, un tas saistās ar ļoti lielām izmaksām, tāpēc ir jāpieņem kompromisa lēmums. "Ekonomisti teiktu, ka vajag noteikt tādas tīrības prasības, lai galējais ieguvums no šo prasību ieviešanas būtu lielāks par galējām izmaksām vai vienāds ar tām."
Valsts kā ekonomiskā dalībniece
Zemāk redzamajā attēlā redzams, kā valsts ieņem savu vietu ekonomisko plūsmu modelī un veido pilnīgu ekonomisko plūsmu modeli.
Valsts tāpat kā uzņēmumi tirgū pērk resursus - zemi, kapitālu, uzņēmējspējas, ierēdņu skolotāju darbu u.c. Taču par nopirktajiem resursiem valstij ir jāmaksā. Valsts pērk arī preces - birojus, iekārtas, elektroierīces, ieročus u.c., bet arī valstij par tām ir jāmaksā.
Valsts nodrošina sabiedrisko preču ražošanu, kurus izmanto mājsaimniecības un uzņēmumi, pretī prasot nodokļus - samaksu par sabiedrisko preču ražošanu.
Valsts loma jauktajā ekonomikā
Valstij ir pienākums veikt šādus uzdevumus:
- Novērst tirgus nepilnības;
- Nodrošināt tiesiskos pamatus efektīvai tirgus darbībai. "Valstij būtu jārūpējas ne tikai par ražotājiem, bet arī jāaizstāv patērētāju tiesības."
- Veicināt konkurenci. To var nodrošināt ar atbilstošu likumdošanu, monopola uzraudzību, novēršot negodīgu konkurenci.
- Veikt ienākumu un bagātību pārdali. "Ir jānodrošina iedzīvotāju sociālā aizsardzība, sociālais taisnīgums, jo tirgus sistēma visus nenodrošina ar darbu, ienākumiem (piemēram, mazus bērnus, invalīdus, pensionārus). Valsts to veic ar nodokļiem, transfertmaksājumiem un valdības izdevumiem."
- Regulēt resursu sadali. "Tā valsts var panākt sabiedrisko preču ražošanu, kuras nav ieinteresēti ražot privātie uzņēmumi. To panāk ar valsts budžetu, veidojot valsts sektoru, valstij piedaloties preču un pakalpojumu ražošanā."
- Veicināt ekonomikas izaugsmi un stabilitāti. "Valsts ar monetārās un fiskālās politikas instrumentiem var samazināt bezdarbu un inflāciju, palīdzēt pārvarēt krīzi, veicināt ekonomisko stabilitāti un ekonomikas izaugsmi."