Ādas veselību veicina regulāra mazgāšanās, pilnvērtīgs uzturs un pietiekams šķidruma daudzums uzturā.
Pinnes ir hroniskā ādas slimība, kas raksturojas ar tauku dziedzeru un matu somiņu iekaisumu. Šai slimībai ir gan uzlabošanās, gan pasliktināšanās periodi. Šīs nepatīkamās slimības iemesli var būt nepareiza higiēna, pastiprināta tauku dziedzeru darbība, pārmērīgā ultravioleto staru ietekme, hroniskie iekaisuma procesi organismā, kuņģa zarnu trakta darbības traucējumi, kā arī organisma intoksikācija, stress.
Zaļumu, augļu un skābpiena produktu lietošana mazina pinnes. Ieteicams arī konsultēties ar kosmetologu vai ādas ārstu. Nedrīkst pinnes spaidīt - tā mikroorganismus var izplatīt ādas slāņos.
Kārpas pašas par sevi nerada neko ļaunu organismam, bet to estētiskais izskats var radīt psiholoģisku diskomfortu. To likvidēšanai populāra metode ir piesaldēšana ar šķidro slāpekli. Šīs procedūras veic speciālisti kosmētiskajos salonos. Izmanto arī piededzināšanas metodi un lāzerterapijas metodi. Aptiekās ir arī pieejami daži preparāti ārīgai lietošanai, kas paātrina kārpu izkarošanu, kuri satur dažādus ķīmiskus aģentus pret kārpām.
Ādas un nagu sēnīšu infekcijas. Sēnīte var skart jebkuru cilvēka orgānu, bet parasti nagus, matus, ādu. Ādas sēnītes ir bīstamas ar to, ka samazina ādas aizsargfunkcijas un var sākt attīstīties dažādas komplikācijas – infekcijas, ādas čūliņas.Visbiežāk sēnīšu infekcijas var nokļūt cilvēka organismā, ja ir vāja imūnsistēma, pastāvīgi iekaisumi, novājinātas ādas barjerfunkcijas, traumēti nagi, traucēta apasiņošana, smēķēšana. Ja sēnīte ir starp pirkstiem vai ādas krokās, cilvēks jūt niezi un zvīņošanos tajā vietā.
Parasti sēnīte šajās vietās parādās pastiprinātās svīšanas rezultātā, tāpēc ir jāatklāj un jānovērš svīšanas iemesls. Sēnīšu infekcija uz pēdām un plaukstām norit ar sabiezēto ādas raga slāni un sausu zvīņošanos. Ja ilgi neārstē sēnīšu infekciju uz pēdām, rodas sāpīgas plaisas. Parasti sēnīšu infekcija ir jāārstē gan ar ārīgiem, gan ar iekšķīgiem līdzekļiem.
Kašķis
Slimības ierosinātājs ir kašķa ērcīte. Tā ir ļoti sīciņa, 0,1 – 0,4 mm liela.
Kašķis ir ādas infekcijas slimība. Ērcīte dzīvo ādas virskārtā, izgrauž ādā ejas un iedēj tur oliņas. Ar kašķi cilvēks inficējas no cilvēka gan tiešu kontaktu ceļā, gan ar priekšmetu un gultasveļas starpniecību.
Kontaktam jābūt ilgstošākam, - ar ikdienišķa rokasspiediena palīdzību, piemēram, sasveicinoties vien, pie kašķa būs grūti tikt.
Biežākais un mokošākais kašķa simptoms, kurš nepaliek nepamanīts arī apkārtējiem, ir nieze. Nieze vairāk izteikta vakaros un naktīs. Niez tur, kur kašķa ērcītes apmetušās uz dzīvi. Parasti viņas izvēlas maigāku ādu: uz rokām starp pirkstiem, elkoņu un ceļu locītavu iekšējās virsmās, ādu ap dzimumorgāniem, nabu, plecu locītavām, padusēs.
Nieze ir mokoša, ja neārstē – ilgstoša, un bieži vien pievienojas arī dažādi ādas sastrutojumi. Kašķi ārstē ar vizīti pie ārsta, ziedi vai losjonu.
Apdegums ir ādas bojājums, kas rodas dažādu faktoru ietekmē (augstā temperatūra, saules stari, ķīmisks reaģents). Paaugstinātā temperatūrā (virs 60˚C) ādas šūnas apdeguma vietā momentāni iet bojā un neatjaunojas. Apdeguma pazīmes ir sāpes apdedzinātā vietā, ādas pietūkums, apsārtums. Pēc apdeguma var izveidoties arī rētas.
Apdeguma sāpes var mazināt, skalojot cietušo vietu ar aukstu ūdeni.
Apsaldējums rodas tad, kad cilvēka kāda ķermeņa daļa (visbiežāk tās ir rokas, kājas, ausis vai deguns) ilgstoši atrodas aukstumā vai aukstums ir ļoti spēcīgs.
Apsaldējuma pazīmes ir daļējs ādas jutības zudums, dzeļošas sāpes, āda kļūst cieta ar ziliem plankumiem, dažreiz kļūst balta. Ārstēšanas pamatā svarīgi pakāpeniski sasildīt apsaldētās ķermeņa daļas līdz tās kļūst sārtas un atjaunojas jušana. Nekādā gadījumā apsaldējumus nedrīkst sildīt ar termoforu.