1. Dzīvnieku segaudi

Tāpat kā cilvēkiem, arī dzīvniekiem āda ir orgāns, kas saista organismu ar ārējo vidi. Dzīvnieku ādas uzbūve ir atšķirīga, jo tā ir pielāgojusies dzīvnieku dzīves videi.

 

​

 

Dzīvnieku āda ir daudzfunkcionāls orgāns, jo tā nodrošina:

Lielākajai daļai mugurkaulnieku ādu sedz ādas ragvielas veidojumi. Ragviela (keratīns) ir īpaša olbaltumviela, ko ražo epidermas šūnas. Ragviela ir cieta un izturīga, tāpēc tā labi pasargā dzīvnieka ķermeni no ārējās vides iedarbības. Tā nešķīst ūdenī, tāpēc palīdz samazināt ūdens zudumu un saglabāt organismā mitrumu. Dažiem dzīvniekiem ir arī kaulaini ādas pārveidojumi (piem. aļņa ragi, kaulzivju zviņas).

 

Dažādiem dzīvniekiem āda veido atšķirīgus veidojumus:

Zīdītāju ādu (arī cilvēka) klāj ragvielas veidojumi mati. Vairumam zīdītāju apmatojums klāj visu ķermeni, izņemot lūpas un pēdas. Apmatojums mainās un atjaunojas. Mērenās klimata joslas zīdītāji apmatojumu maina divas reizes gadā - pavasarī un rudenī, pielāgojoties klimatiskajiem apstākļiem ar krāsu un kažoka biezumu. Mati palīdz uzturēt ķermeņa temperatūru, pasargā ādu no bojājumiem un ultravioletā starojuma, dažiem parazītiem (piem., odiem), bet dažām sugām arī kalpo kā maskēšanās vai signāls citiem dzīvniekiem (saceļot apmatojumu, dzīvnieks pauž agresivitāti pret ienaidnieku vai savas sugas pārstāvi).  
Zīdītāju apmatojumu veido dažādi mati.
Akotmati, kuri ir cietāki, garāki mati, veido apmatojuma virsējo kārtu. Akotmati dažu sugu dzīvniekiem ir pārveidoti par adatām, kas kalpo aizsardzībai (piemēram, ežiem, ehidnām), vai sariem mājas cūkām (palīdz aizsargāt no kukaiņiem un mehāniskiem bojājumiem). Dažiem zīdītājiem sari kalpo kā taustes orgāni, piemēram, kaķiem un suņiem ir vibrisi (ūsas), kas uztver sīkas gaisa kustības un palīdz orientēties tumsā.

​​ 
Kaķa "ūsas" vibrisi
 
 
​
Kurmim ir blīva pavilna
 
Pie zīdītāju ādas veidojumiem pieskaitāmi arī nagi un ragi. Nagu forma, lielums un funkcijas atšķiras. Nagi nodrošina ķermeņa masas balstīšanu, palīdz kustībā, aizstāvēties, rakt un satvert barību. Dažiem zīdītājiem, piemēram, govīm, auniem un briežiem, ir arī ragi, kas var būt pastāvīgi vai sezonāli. Auniem un govīm ragi ir veidoti no ragvielas, briežu dzimtas dzīvniekiem (aļņiem, briežiem) ragi ir kaulains veidojums. Tie aug no galvaskausa pieres kaula un katru gadu tiek nomainīti. Ragi ir būtisks aizsardzības līdzeklis pret plēsējiem, tie tiek izmantoti cīņās par barību vai teritoriju, kā arī tēviņiem savstarpējās sacensībās par mātīšu uzmanību. Evolūcijas gaitā ragi ir kļuvuši par pielāgojumiem, kas palielina dzīvnieku izdzīvošanas iespējas. Dzīvnieki ar labākiem aizsardzības un dominances rīkiem varēja veiksmīgāk aizstāvēt sevi, iegūt barību un nodrošināt sev pēcnācējus. 

 

Putniem ādu sedz spalvas, kas ir veidotas no ragvielas. Spalvas pirmkārt nodrošina lidošanas iespēju – tās ir vieglas, bet izturīgas un ļauj noturēties gaisā. Vienlaikus spalvas palīdz saglabāt siltumu ziemā un atvēsināties vasarā, kā arī pasargā putna ādu no bojājumiem un ūdens. Spalvu krāsa un raksts kalpo maskēšanai, lai paslēptos no plēsējiem, vai arī tiek izmantoti kā signāli citiem putniem, piemēram, pārošanās laikā.

Ir dažādu veidu spalvas:

​

 

Spalvām ir noteikta struktūra - mazie āķīši saķeras kopā un veido buras plātni. Ja plātne ieplīst, putns var to salabot. Putniem notiek regulāra spalvu maiņa, jo ar laiku ragviela nodilst. Vairumam putnu spalvas mainās pakāpeniski, bet dažu sugu putniem, piemēram, pīlēm un zosīm, spalvu maiņas laikā pazūd spēja lidot. Aukstā laikā putni sabož spalvas, palielinot izolējošo gaisa slāni starp kontūrspalvām un ādu. 
Knābis ir vēl viens būtisks ragvielas veidojums, kas pielāgots putna dzīvesveidam. Dažām sugām tas ir ass un spēcīgs, lai saplosītu barību, citām – garš un tievs, lai varētu izvilkt kukaiņus vai ziednektāru, bet ūdensputniem tas noder barības filtrēšanai no ūdens. Putna nagi palīdz satvert un turēt barību, tie tiek izmantoti arī aizsardzībai un, piemēram, plēsīgajiem putniem – medījuma noķeršanai.

 

Rāpuļu (čūskas, ķirzakas, krokodili un bruņurupuči) āda ir sausa, klāta ar zvīņām. Lielai daļai rāpuļu zvīņas veidotas no ragvielas, tās ierobežo augšanu, tāpēc tie periodiski nomet ārējo ragvielas apvalku. Ādā zem zvīņām ir šūnas ar pigmentu, kas nosaka rāpuļa krāsu. Pigmentšūnu nav ārējā ragvielas slānī, tāpēc novilktais slānis ir pelēcīgi caurspīdīgs.

Čūsku un ķirzaku ādu klāj ragvielas zvīņas. To galvenā funkcija ir ķermeņa aizsardzība pret ievainojumiem un mitruma saglabāšana, kas ir ļoti svarīgi, dzīvojot karstā un sausā vidē. Zvīņas arī samazina ūdens zudumu caur ādu un pasargā no pārkaršanas saulē. Čūskām zvīņas uz vēdera palīdz kustēties, jo tās rada saķeri ar zemi. Āda augšanas laikā periodiski mainās – čūskas nomet visu veco ādu, bet ķirzakām atdalās atsevišķi gabali.

 

Bruņurupučiem ir kaula un ragvielas bruņas, kas sniedz mehanisko aizsardzību. Tās sastāv no divām daļām - muguras un vēdera vairoga. Bruņas veido divi slāņi. Iekšējais slānis ir no kaula un ir sasaudzis ar skeletu. Ārējo slāni veido ragviela, kura satur pigmentus, kas piešķir bruņām krāsu. Bruņas pakāpeniski aug lielākas, tāpēc tās netiek mainītas. Katrā vairogā var redzēt gadu riņķus, līdzīgi kā kokiem, pēc kuriem dažreiz var spriest par bruņurupuča vecumu. 

 

Krokodiliem ir ragvielas vairogi. Zem tiem ir kaulaini plāksnīši (osteodermas), kas kopā ar ragvielas vairogiem veido spēcīgu bruņu. To funkcija ir aizsardzība (pasargā no ievainojumiem un citiem plēsējiem), Saules aizsardzība (palīdz nepieļaut ādas bojājumus no karstas saules), ūdens aizture (ragvielas kārta palīdz mazāk iztvaikot ūdenim no ādas virsmas), maskēšanās (raupjā, zvīņainā virsma palīdz saplūst ar vidi).

 

 

Zivju ādu klāj gludas zvīņas. To zviņas nav veidotas no ragvielas (keratīna) kā rāpuļiem vai putniem. Skrimšļzivīm (rajām un haizivīm) tās ir mazākas un veidotas no dentīna (materiāla, no kura veidoti arī zīdītāju zobi), bet kaulzivīm no kolagēna un minerālvielām (līdzīgi kā kauli). Zvīņas ir izvietotas rindās, tām nedaudz pārklājoties kā jumta dakstiņiem. Katras zvīņas priekšgals ir iegrimis ādā, bet pakaļgals gulstas nākamajai zvīņai. Tās pasargā ādu no ievainojumiem, kā arī samazina berzi pārvietojoties ūdenī. Pēc traumas zvīņas ataug, taču jaunās zvīņas var atšķirt pēc sakārtojuma un izmēra. Zvīņas piestiprinātas elastīgi, līdz ar to tās neierobežo ķermeņa kustības. Zivīm augot, aug arī zvīņas. Vasarā, kad zivis vairāk barojas, zivju pieauguma josla ir platāka, bet ziemā - šaura. Saskaitot zvīņu vasaras un ziemas pieauguma joslas, var noteikt zivs vecumu. 

 

Atšķirībā no vardēm, krupjiem āda ir sausa, raupja un ar kārpām, kas nodrošina labāku aizsardzību uz sauszemes. Ādā ir arī īpaši indes dziedzeri, kas izdala rūgtas vai indīgas vielas, lai atturētu plēsējus. Evolucionāri šāda āda ļauj krupjiem dzīvot sausākā vidē nekā vardēm, jo spēj labāk saglabāt mitrumu.

 

​