Aptuveni 6. gadsimtā pirms mūsu ēras Atēnās sāka attīstīties organizētas teātra izrādes, un jau kopš tiem laikiem teātra izrādes cieši saistītas ar mūziku. Piemēram, Senajā Grieķijā teātra uzvedumos, kas bija veltīti Dionīsam, piedalījies koris, kas gan dziedāja, gan dejoja, un aktieri nereti izpildījuši dažādus dziedājumus.
Dionīss sengrieķu mitoloģijā ir zemes auglības spēku un vīnkopības dievs.
Teātris — mākslas veids, kurā aktieri uz skatuves attēlo dažādus tēlus un notikumus, izmantojot runu, kustības, žestus, mūziku un dekorācijas.
Mūsdienās mūzikai teātrī ir ļoti svarīga nozīme. Tā palīdz atklāt tēlu raksturus, emocijas un izrādes noskaņu. Mūzika var arī pastiprināt svarīgus notikumus un palīdzēt skatītājam labāk izprast izrādes saturu. Šim nolūkam var izmantot arī vadmotīvus.
Vadmotīvs ir īsa melodija, tēma vai motīvs, kas atkārtojas un saistās ar konkrētu personu, priekšmetu, ideju vai emociju. To plaši izmanto operās (piemēram, Riharda Vāgnera darbos).
Teātra izrādē mūziku var izmantot dažādos veidos. Tā var skanēt izrādes sākumā un beigās, starp ainām vai arī teātra darbības laikā. Mūzika var būt gan instrumentāla, gan vokāla, gan vokāli instrumentāla.
Fona mūzika palīdz radīt konkrētu noskaņu un papildina uz skatuves notiekošo.
Skatuves mūzika ir daļa no pašas izrādes darbības, piemēram, kāds tēls dzied, spēlē instrumentu vai dejo mūzikas pavadījumā.
Dziesma teātra izrādē var ne tikai papildināt notikumus, bet arī atklāt tēla domas, raksturu un emocijas.
Fona mūzika palīdz radīt konkrētu noskaņu un papildina uz skatuves notiekošo.
Skatuves mūzika ir daļa no pašas izrādes darbības, piemēram, kāds tēls dzied, spēlē instrumentu vai dejo mūzikas pavadījumā.
Dziesma teātra izrādē var ne tikai papildināt notikumus, bet arī atklāt tēla domas, raksturu un emocijas.
Mūsdienu teātrī mūziku var atskaņot gan dzīvajā izpildījumā, gan izmantot iepriekš sagatavotus mūzikas ierakstus.
Mūziku dažādām latviešu teātra izrādēm sacerējuši vairāki komponisti, piemēram, Imants Kalniņš (Trīs musketieri, Princis un ubaga zēns, Lilioms), Raimonds Pauls (Man trīsdesmit gadu, Meža gulbji, Īsa pamācība mīlēšanā), Mārtiņš Brauns (Kavalieru viltība, Pīļu medības, Alberts), Zigmars Liepiņš (Emīls un Berlīnes zēni, Vadonis, Meistars Aleksandrs), Jēkabs Nīmanis (Raiņa sapņi, Trīne, Tuvā pilsēta), Edgars Mākens (Meitenes, Mans nabaga tēvs, Zēns), Rihards Zaļupe (Ugunī, Indulis un Ārija) un citi.
Teātra izrādē parasti ir:
- Ievads – skatītāji tiek iepazīstināti ar tēliem, darbības vietu un situāciju.
- Notikumu attīstība – risinās galvenie notikumi un konflikti.
- Kulminācija – izrādes emocionāli vai dramatiski saspringtākais brīdis.
- Atrisinājums jeb fināls – tiek noslēgti galvenie notikumi.
- Dialogi un monologi.
Dialogs — saruna starp diviem vai vairākiem varoņiem
Monologs — viena varoņa runa
Vairāk par monologu un dialogu vari atkārtot 3. klases tēmas teorijā – Monologs un dialogs.
Ar teātra izrādēm un citiem skatuves uzvedumiem saistās:
- Scenārijs — rakstīts plāns vai teksts, kurā aprakstīti notikumi, varoņu darbības, dialogi un ainas teātra izrādei, filmai vai citam uzvedumam.
- Režija — teātra izrādes, mūzikla, operas vai filmas veidošanas un vadīšanas process.
- Scenogrāfija — izrādes skatuves vizuālais noformējums, piemēram, dekorācijas, gaismas, mēbeles un citi skatuves elementi.
- Reklāma — informācija, kas tiek veidota, lai pievērstu cilvēku uzmanību un ieinteresētu par kādu pasākumu.