Valodas praksē ikdienas sarunvalodā, publiskajā runā vērojamas atkāpes no literārās valodas normām, kas saistītas ar latviešu valodas fonēmu un grafēmu sistēmu un atšķirībām tajā. Vairākas pareizrunas kļūdas rodas gan citu valodu, gan latviešu valodas izlokšņu fonētisko īpatnību, gan latviešu valodas grafēmikas īpatnību dēļ.
Fonēma – valodas mazākā skaņu valodas vienība, kas spēj mainīt vārda vai vārda morfēmiskās sastāvdaļas (morfēmas) nozīmi un skanējumu.
Grafēma – pamatvienība kādas valodas rakstībā. Grafēmai var būt dažādi varianti, piemēram, A, a, A, a.
Burts – grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu kopas apzīmēšanai rakstos.
Grafēma – pamatvienība kādas valodas rakstībā. Grafēmai var būt dažādi varianti, piemēram, A, a, A, a.
Burts – grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu kopas apzīmēšanai rakstos.
Latviešu valodas grafēmikas pamatā ir latīņu valodas grafēmika. Latviešu valodas alfabētu veido latīņu alfabēta burti, atsevišķi no tiem ir papildināti ar diakritiskām zīmēm, kas norāda uz skaņas garumu (ā, ē), mīkstinājumu (ģ, ņ) vai arī uz šņāceni (č, š).
Burts kā grafiska zīme ar vai bez diakritisku zīmi apzīmē vienu fonēmu. Burtus var veidot gan vienkāršas grafēmas (k, ķ), gan saliktas grafēmas (ai, ei, dz).
Diakritiskās zīmes – papildu rakstu zīmes, kas tiek rakstītas virs vai zem burta, blakus vai pāri tam, lai norādītu citādu burta izrunu, nekā tas parasti tiktu izrunāts.
Tradicionāli uzskata, ka mūsdienu latviešu valodā ir 48 fonēmas.
12 patskaņi (monoftongi)
Atkārto par patskaņiem tēmā “Fonētika” šeit.
10 divskaņi (diftongi)
Visi latviešu valodas divskaņus, izņemot [uo], raksta ar diviem burtiem; daži no divskaņiem, kā oi, eu, ou, tiek lietoti reti un gandrīz vienīgi aizgūtos vārdos. Atsevišķos svešvārdos blakus var atrasties tādi burti, kas atgādina divskani, bet ir izrunājami kā divi atsevišķi patskaņi.
12 patskaņi (monoftongi)
Atkārto par patskaņiem tēmā “Fonētika” šeit.
Visi latviešu valodas divskaņus, izņemot [uo], raksta ar diviem burtiem; daži no divskaņiem, kā oi, eu, ou, tiek lietoti reti un gandrīz vienīgi aizgūtos vārdos. Atsevišķos svešvārdos blakus var atrasties tādi burti, kas atgādina divskani, bet ir izrunājami kā divi atsevišķi patskaņi.
Piemērs:
Vārdi, kuros ir divskaņi.
Ieva, meita, maize, saule, puika, pliukšķēt, boikots, Eugenija, ola [uola], džouls.
Ieva, meita, maize, saule, puika, pliukšķēt, boikots, Eugenija, ola [uola], džouls.
Vārdi, kuros nav divskaņu.
Orientācija, klients, reinkarnācija.
Atkārto par divskaņiem tēmā “Fonētika” šeit.
Atkāpes no valodas normas patskaņu un divskaņu izrunā.
1. Īsā patskaņa vietā tiek runāts garš, garā vietā – īss patskanis (kvantitatīvas atkāpes), piemēram, 3. konjugācijas darbības vārdu tagadnes daudzskaitļa pirmajā un otrajā personā bieži garā patskaņa ā vietā kļūdaini tiek runāts īsais patskanis: lasām vietā dzirdams lasam, lasāt vietā dzirdams lasāt.
2. Gaidāmā patskaņa vai divskaņa vietā tiek runāts cits patskanis (kvalitatīvas atkāpes), piemēram, vārds zēns tiek izrunāts ar šauru patskani ē gaidāmā platā patskaņa vietā, vietvārds Aloja tiek izrunāts ar īsu patskani o divskaņa o [uo] vietā.
3. Patskanis tiek izlaists, piemēram, vārds bibliotēka tiek izrunāts kā biblotēka [biblɔteːkɑ].
4. Patskanis tiek iesprausts nevietā, piemēram, lāzeris (pareizi – lāzers), skeiteris (pareizi – skeiters).
2. Gaidāmā patskaņa vai divskaņa vietā tiek runāts cits patskanis (kvalitatīvas atkāpes), piemēram, vārds zēns tiek izrunāts ar šauru patskani ē gaidāmā platā patskaņa vietā, vietvārds Aloja tiek izrunāts ar īsu patskani o divskaņa o [uo] vietā.
3. Patskanis tiek izlaists, piemēram, vārds bibliotēka tiek izrunāts kā biblotēka [biblɔteːkɑ].
4. Patskanis tiek iesprausts nevietā, piemēram, lāzeris (pareizi – lāzers), skeiteris (pareizi – skeiters).
26 līdzskaņi (konsonanti)
Līdzskaņi f un h ir pārņemti no citām valodām un latviešu valodā sākti lietot tikai pagājušajā gadsimtā, tāpēc tie ir sastopami tikai svešvārdos.
Atkārto par līdzskaņiem tēmā “Fonētika” šeit.
Atkāpes līdzskaņu izrunā vērojamas, ja netiek ievērotas pozicionālās pārmaiņas, pozicionālie izrunas nosacījumi.
Valodas lietotāja pareizrunu un pareizrakstību var ietekmēt gan pozicionālās skaņu pārmaiņas, gan vēsturiskās skaņu mijas.
Pozicionālās skaņu pārmaiņas saistītas ar vārda izrunu. Pārmaiņas nosaka skaņas pozīcija vārdā. Pārmaiņu mērķis ir pēc iespējas vienkāršāka un vieglāka vārda izruna.
Vēsturiskās skaņu mija radušās dažādu fonētisko procesu rezultātā valodas attīstības senākos posmos.
Atkārto par pozicionālajām skaņu pārmaiņām šeit.
Atkārto par vēsturiskajām skaņu mijām šeit.
Pareizrunas normas, kuras ietekmē atšķirības latviešu valodas fonēmu un grafēmu sistēmās ir saistītas ar to, ka viens burts var apzīmēt vairākas skaņas.
Pareizrunas normas, kuras ietekmē atšķirības latviešu valodas fonēmu un grafēmu sistēmās ir saistītas ar to, ka viens burts var apzīmēt vairākas skaņas.