1. Kinofilmu daudzveidība

Kinofilmas var iedalīt vairākās grupās pēc dažādiem kritērijiem.

 

Pēc satura kinofilmas var iedalīt šādās grupās:

Šīs filmas pamatā ir izdomāts sižets, kāds izfantazēts notikums. Lai uzņemtu filmu, jāuzraksta scenārijs, kurā tiek norādīts – kādi personāži piedalās, kā viņi izskatās, kas notiek katrā no filmas ainām. Režisors piedalās šī scenārija īstenošanā, uzņemot kinofilmu.

Filmas tiek veidotas, filmējot īstus notikumus. Dokumentālā kino izveide ir laikietilpīgs process – tiek izvēlēta kāda norise, notikums, veidots scenārijs (izplānots – kas tieši tiks filmēts).

 

Pirmās dokumentālās kinofilmas tika uzņemtas kinematogrāfa attīstības pirmsākumos 19 gadsimta beigās. Tika filmēti dažādi interesanti notikumi, kultūras pasākumi, slavenas personības. Kā piemēru var minēt brāļu Limjēru filmu "Vilciena atbraukšana La Ciotā" (1896).

 

Dokumentālajam kino ir vairāki mērķi, piemēram:

Attēlā – Džefrijs Malins tur rokās savu filmēšanas kameru, ar kuru filmēja 1. Pasaules kara notikumus

 

Dokumentālā kino attīstība Latvijā aizsākusies 20. gadsimta 20 gados. Par vienu no izcilākajiem latviešu dokumentālā kino režisoriem uzskata Juri Podnieku (1950-1992). Viena no Jura Podnieka slavenākajām filmā ir dokumentālā filma "Vai viegli būt jaunam?" (1986), kas stāsta par sava laika jauniešu ikdienu.

Šīs filmas veltītas dabas parādību izpētei, dažādu dabas procesu apskatīšanai, ar zinātni saistītu jautājumu izpētei. Populārzinātniskās filmas uzņem pēc iepriekš izstrādāta scenārija.

Par pilnmetrāžas filmām uzskata kinofilmas, kuru ilgums pārsniedz 50 minūtes. Lielākoties pilnmetrāžas filmas ilgst no 75 līdz 210 minūtēm.

 

Pirmās pilnmetrāžas kinofilmas tika uzņemtas ASV un Francijā. Citās valstīs tās tika demonstrētas pa daļām, tādējādi kinoteātra īpašnieks varēja tās demonstrēt vairākos seansos.

 

Par pirmo pilnmetrāžas kinofilmu uzskata austrāliešu uzņemto spēlfilmu "Kellija bandas stāsts" (1906).

 

Attēlā – plakāts filmai "Kellija bandas stāsts"

 

Šī ir 70 minūšu gara mēmā kinofilma, kas stāsta par reālas personas Neda Kellija (1854-1880), austrāliešu laupītāja, dzīvi.

 

Attēlā – aina no filmas "Kellija bandas stāsts" (laupītāji lasa paziņojumu, kurā par viņu notveršanu solīta naudas prēmija)

 

Šo filmu dēvē par austrāliešu vesternu ("gaļas pīrāga vesternu", "ķenguru vesternu").

Par īsfilmām uzskata kinofilmas, kuru garums nepārsniedz 50 minūtes. Vidēji īsfilmu garums svārstas no 10 līdz 40 minūtēm. Pirmās īsfilmas, kas uzņemtas kinematogrāfa attīstības pirmsākumos, bija līdz 15 minūtēm garas. Īsfilmas var būt gan spēlfilmas, gan dokumentālās filmas.

Pēc filmu žanra tās tiek iedalītas vairākās grupās. Dažas no tām:

Spēlfilma, kuras saturs uzjautrina skatītāju, izraisa smieklus, uzlabo skatītāja noskaņojumu. Filmās parādītas komiskas situācijas, galveno varoņu rīcība nestandarta situācijās.

 

Komēdijas tika filmētas jau kinematogrāfa attīstības pirmsākumos. Daudzas senās mēmās kinokomēdijas saglabājušas savu popularitāti arī mūsdienās. Populārākais mēmā kino aktieris – komiķis Čārlijs Čaplins (aktieris, scenāriju autors, režisors, 1889-1977). Aktiera radītais klaidoņa Čārlija tēls ir pazīstams vairākām paaudzēm skatītāju.

 

Attēlā – Čārlijs Čaplins kinofilmā "Zelta drudzis"

Spēlfilma, kurā tiek risināti dažādas nopietnas problēmas. Galvenais varonis nonāk situācijā, kas viņam liek pārvērtēt savas vērtības, pārskatīt savu attieksmi pret notiekošo. Tiek rādīti varoņa emocionālie pārdzīvojumi.

Šajā spēlfilmā apvienotas komēdijas un traģēdijas iezīmes. Šo efektu rada, vēstot par situācijas un galvenā varoņa savstarpēju neatbilstību (komiskais varonis nonāk traģiskā situācijā). Sižets raisa līdzjūtību filmas varoņiem, dažkārt izraisītās emocijas ir pretrunīgas. Kā piemēru var minēt Čārlija Čaplina uzņemto mēmo kinofilmu "Pilsētas ugunis" (1931), kas vēsta par klaidoni, kurš iemīlas aklā meitenē - ziedu pārdevējā. Meitene notur viņu par bagātu cilvēku. Veidojas pārpratumu pilnas situācijas.

 

Attēlā – kadrs no filmas "Pilsētas ugunis"

Šīs ir spēlfilmas ar nopietnu saturu. Drāmā tiek risinātas cilvēku savstarpējās attiecības, parādīta viņu rīcība noteiktā situācijā, risināti savstarpējie konflikti.

Spēlfilmas, kurās stāstīts par notikumiem Amerikas rietumos (Mežonīgie rietumi) 19. gadsimtā. 

 

Attēlā – kadrs no pirmā vesterna "Lielā vilciena aplaupīšana" (1903)

 

Vesternos, kas stāsta par Amerikas kā valsts pirmsākumiem, vēsta par Amerikas pirmiedzīvotāju indiāņu un ieceļotāju, to karaspēku savstarpējiem konfliktiem. Savukārt vesternos, kas vēsta par vēlākiem valsts izveides laikiem, stāsta par lauksaimniecību īpašnieku cīņu ar laupītājiem, viņu pretošanos zemes modernizācijai.

Spēlfilma, kurā stāsta par noziegumiem, noziedziniekiem un izmeklētājiem, detektīviem, kuri cenšas atrisināt noziegumu un notvert likuma pārkāpēju. Detektīvfilmās rāda gan ļaundara, gan izmeklētāja rīcību noteiktās situācijās. Populārākās detektīvfilmas uzņemtas pēc dažādu rakstnieku kriminālromānu motīviem, piemēram, Artura Konana Doila romāniem par Šerloku Holmsu vai rakstnieces Agatas Kristi romāniem par Erkilu Puaro un Džeinu Mārplu.

 

Attēlā – Erkila Puaro figūra