Arheoloģija ir vēstures zinātnes nozare, kas pēta vēsturi (cilvēku attīstību laika posmā no sendienām līdz mūsdienām), izmantojot arheoloģiskajos izrakumos atrastos paraugus – senus priekšmetus, celtnes, apbedījumus.
1. attēls: Āraišu ezerpils, rekonstruēta arheologa Jāņa Apala vadībā
2. attēls: Āraišu ezerpils rekonstruētās ēkas
3. attēls: Senie apbedījumi – Velna laiva (ap vietu, kur apglabāts mirušais cilvēks, laivas formā izkārtoti akmeņi)
Cilvēku, kurš veic vēstures pētījumus un strādā arheoloģiskajos izrakumos, dēvē par arheologu.
4. attēls: Arheologi strādā izrakumos
Etnogrāfija ir zinātne, kas pēta kādas konkrētas tautas izcelšanos, izvietojumu (dzīves vietu), materiālo kultūru (visas cilvēka radītās lietas – apģērbs, rotaslietas, ieroči u.c.) un garīgo kultūru (tautasdziesmas, pasakas, teikas u.c.).
5. attēls: Latviešu etnogrāfiskais tautas tērps, Cēsu brunči
Etnogrāfija pēta dažādas pasaules tautas, kā šīs tautas ir izveidojušās, kā attīstījušās no seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Ar ko šo tautību cilvēki nodarbojās, kā tika veidotas attiecības ar citiem cilvēkiem, ar ģimeni. Pēta, kā izskatījās šo cilvēku mājas, apģērbs, ikdienā lietotie priekšmeti, darbarīki.
6. attēls: Klēts Kurzemes viensētā Latvijas Etnogrāfiskajā muzejā, 18. gadsimts
Tiek pētīti arī šo tautu ticējumi, tradīcijas, mūzika, dejas, amatniecība. Etnogrāfija pēta arī to, kādiem dieviem šie cilvēki ticēja, kādas zīmes tika izmantotas šo dievu apzīmēšanai.
Cilvēku, kurš pēta etnogrāfiju, dēvē par etnogrāfu.
Kultūras mantojums ir cilvēka radīts. Tie ir mākslas priekšmeti, apģērbs, celtnes, parki, muzikāli un literāri sacerējumi, zinātnes atklājumi un sasniegumi, tradīcijas un vērtības, kas saņemti mantojumā no pagātnes.
7. attēls: Cēsu viduslaiku pils
Tradīcija – noteiktā cilvēku kopienā izveidojies uzskatu, ieradumu kopums, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Tradīcijas ir nemateriālais kultūras mantojums.
Kā vienu no senlatviešu Ziemassvētku tradīcijām var minēt ķekatās iešanu (maskās tērptu cilvēku gājienu ciemos no vienas mājas uz otru, lai aizdzītu ļaunos garus un nestu svētību). Savukārt pavasara svētku – Lieldienu – tradīcija ir šūpošanās (lai būtu laba raža).