Kara posta likvidēšana
Karš bija izpostījis kā uzvarētāju, tā zaudētāju valstu ekonomiku.
Vācijas pilsētas pēc Sabiedroto aviācijas uzlidojumiem bija drupās. Angļu un amerikāņu okupācijas zonā bija izpostīta apmēram ceturtā daļa dzīvokļu. Vācijā ieplūda miljoniem bēgļu un pārvietoto personu. Dažos novados bēgļu bija gandrīz tikpat daudz, cik vietējo iedzīvotāju.
Rūpniecības produkcijas apjoms bija samazinājies par trešdaļu. Rūpnīcu iekārtas bija izvestas uz uzvarētājām valstīm kā reparācijas. Trūka pārtika, kartīšu norma nodrošināja dzīvi pusbadā.
Vācijas pilsēta Heilbrona 1945. gadā
Reparācijas ievāca visi Sabiedrotie. Pazīstamākā reparāciju forma bija rūpniecības iekārtu demontāža un izvešana, kā arī izejvielu un materiālu konfiskācija. PSRS un Lielbritānija bija aktīvākas šajā ziņā.
Pastāvēja arī citas reparācijas formas, kuru iegūšanā aktīvi izrādījās visi, piemēram, zinātniski tehniskās informācijas iegūšana. Sabiedrotos īpaši interesēja sasniegumi raķešu un atombumbu izgatavošanā.
Viena no reparāciju formām bija arī karagūstekņu darbaspēka izmantošana. PSRS bija gandrīz 3,5 milj. vācu un vairāk nekā 600 000 japāņu karagūstekņu.
Rietumu Sabiedrotie drīz saprata, ka plāni par Vācijas deindustrializāciju nav reāli. Vācija bija zaudējusi par labu PSRS un Polijai visus lielākos agrāros rajonus. Atlikušie pārsvarā atradās Austrumvācijā, kuru kontrolēja PSRS. Jau pirms kara, kad Vācijai piederēja šie apgabali, tie nodrošināja mazāko daļu no nepieciešamās pārtikas, tādēļ tā tika importēta. Vācijas agrarizācijas gadījumā amerikāņiem tā būtu jāuztur mūžīgi. Vienīgi rūpniecības atjaunošana ļautu Vācijai nostāties uz kājām.
Vācijas ekonomika bija cieši saistīta ar visas Rietumeiropas ekonomiku. Ja Vācijā tiktu likvidēta vai samazināta rūpnieciskā ražošana, tas padarītu neiespējamu arī Francijas, Beļģijas un Nīderlandes ekonomikas atjaunošanu. Tāpēc Sabiedrotajiem bija jāmaina sava politika pret Vāciju. Vācijas ekonomiskās problēmas vienojās kopīgi risināt ASV, Lielbritānija un Francija.
Svarīgi!
Viens no būtiskākajiem soļiem bija naudas reforma, kas notika 1948. gada jūnijā. Rezultātā pazuda „melnais tirgus”.
Pēckara ekonomiskā situācija bija smaga visā Rietumeiropā. Ekonomikas atjaunošana notika lēni. Cietuši bija gan uzvarētāji, gan uzvarētie.
Piemēram, Lielbritānija bija izsmēlusi visu savu militārās rūpniecības potenciālu un bija stipri atkarīga no amerikāņu piegādēm. Imports kara laikā auga, bet eksports 1944. gadā bija trešdaļa no 1938. g. līmeņa. Lai apmaksātu piegādes no ASV, Lielbritānija iztērējusi lielas zelta un dolāru rezerves. 1945. gadā tai draudēja smaga finansiālā krīze.
Vienlaikus Rietumeiropā tika īstenotas sociālas reformas. Uzlabojās sieviešu stāvoklis. Beļģijā un Itālijā sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, Francijā un Lielbritānijā tika garantēta sieviešu un vīriešu darba vienlīdzīga apmaksa. Leiboristu valdība uzsāka plašu labklājības veicināšanas programmu, ieviešot pabalstus ģimenēm, atceļot mācību maksas valsts skolās, palielinot municipālo dzīvokļu celtniecību un ieviešot valsts finansētu veselības sistēmu. Reformas bija nepieciešamas, bet tās arī pasliktināja Lielbritānijas jau tā slikto ekonomisko stāvokli.
Maršala plāns
Bija skaidrs, ka Eiropa nebūs spējīga pretoties komunistu ietekmei, ja neatgūs ekonomisko spēku, nespēs attīstīt demokrātiskās institūcijas un politisko stabilitāti. Vienīgā lielvalsts, kam bija pietiekami daudz ekonomisko resursu, bija ASV. Lielbritānijas paziņojums, ka 1947. gadā tā vairs nespēs sniegt palīdzību Grieķijai un Turcijai, bija pēdējais piliens, kas ļāva ASV pārvarēt izolacionismu.
1947. gada 5. jūnijā Hārvarda universitātes ASV valsts sekretārs Džordžs Maršals aicināja izveidot amerikāņu finansētu Eiropas atjaunošanas programmu.
Dž. Maršals
Tika izvirzīti 3 priekšnoteikumi palīdzības sniegšanai:
- palīdzībai jābūt sistemātiskai;
- eiropiešiem kopīgi jāvienojas par savām vajadzībām un jāizstrādā kopīgas palīdzības saņemšanas plāni;
- sabiedriskajai domai ir jāatbalsta palīdzība.
Svarīgi!
1948. g. 31. martā ASV kongress pieņēma likumu par Maršala plānu, paredzot piešķirt 5,3 miljardus dolāru Eiropas ekonomiskajai atjaunošanai.
Maršala plāns tika piedāvāts visām Eiropas valstīm, arī Austrumeiropas valstīm. Polija un Čehoslovākija izrādīja interesi. Taču Staļins baidījās, ka ASV palīdzības pieņemšana sekmēs vienotas (bet nekomunistiskas) Eiropas veidošanos, tādēļ Austrumeiropas valstis atteicās piedalīties.
Maršala plāna ietvaros no 1948. g. līdz 1952. g. tika sniegta ekonomiska palīdzība aptuveni 13 miljardu dolāru apmērā. Paralēli šim plānam ASV sniedza Eiropas valstīm arī citu palīdzību – 9,5 miljardus aizdevumos un 500 miljonu dolāru privātu labdarības pasākuma veidā.
Maršala plāns nāca par labu arī ASV ekonomikai. Nauda tika izmantota, lai iepirktu Amerikā ražotās iekārtas un preces. Tās tika nogādātas Eiropā ar ASV kuģiem, tādējādi stimulējot Savienoto Valstu ekonomikas attīstību. Tas sekmēja arī amerikāņu kultūras ieplūšanu Eiropā.
Maršalas plāns palīdzēja Rietumeiropai nostāties uz kājām. Plāns bija paredzēts samērā īsam laika periodam, uzsvars tika likts nevis uz humāno palīdzību, bet uz to, lai izveidotu tādu ekonomiku, kas dotu iespēju eiropiešiem pašiem atrisināt savas problēmas. Pretēji tradicionālajām ekonomistu teorijām par to, ka ekonomiku nevar atjaunot, „nesavelkot ciešām jostas”, Maršala plāns neprasīja no eiropiešiem nepanesamus ekonomiskos upurus. Rietumeiropieši apzinājās, ka ir nepieciešams sadarboties, neskatoties uz kara un pagātnes konfliktu radīto naidu.
Maršala plāns bija veiksmīgs arī tādā ziņā, ka bija pieņemams amerikāņu politiķiem ar dažādiem uzskatiem. Plāns palīdzēja pabarot izsalkušos un deva pajumti, tajā pašā laikā tas apturēja komunisma izplatīšanos.
Svarīgi!
Kā pretsvaru Maršala plānam Padomju Savienība 1949. gada 25. janvārī nodibināja Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomi (SEPP), lai veicinātu ekonomisko sadarbību starp PSRS un tās satelītvalstīm.
Padomju Savienības ekonomika
Padomju Savienība karā bija cietusi milzīgus zaudējumus. Bija izpostītas pilsētas un ciemati, uzņēmumi, komunikācijas. Daudzviet cilvēki dzīvoja zemnīcās lielā trūkumā. 1946. gada sausuma izraisītais bads Ukrainā, Dienvidkorejā un Moldāvijā prasīja daudzas dzīvības.
Tāpat kā 1932. – 1933. gadā, tā cēlonis ne tik daudz bija neražas gads, cik valdības politika. Obligātas nodevas valstij no neražas skartajiem rajoniem tika palielinātas. Labības eksports uz ārzemēm nesamazinājās. PSRS piegādāja labību Čehoslovākijai, Ungārijai un citām Austrumeiropas valstīm, kuras arī bija skāris sausums.
Gatavojoties kartīšu sistēmas atcelšanai, kas bija paredzētas 1946. gadā, bet bada dēļ atlikta uz 1947. gadu, valdība uzkrāja pārtikas rezerves. Bada sekas bija jūtamas vēl 1949. gadā. Stāvokli nedaudz uzlaboja ANO un ASV palīdzība, kas gan tika sniegta kara seku pārvarēšanai.
1946. – 1945. gadā īstenotajā piecgades tautsaimniecības atjaunošanas plānā galvenais uzsvars joprojām tika likts uz smago rūpniecību – uz militārās varenības nodrošināšanu.
ASV
Svarīgi!
Kara laikā ASV bija piedzīvojušas tādu ekonomisku uzplaukumu kā nekad agrāk. ASV bija vienīgās no karā iesaistītajām lielvalstīm, kuru teritoriju neskāra karadarbība.
Tā varēja izmantot visu ekonomisko potenciālu, lai ražotu militāro un civilo produkciju. Lai gan lielāko daļu tautsaimniecības pieaugumu deva militārā rūpniecība, tomēr atšķirībā no Lielbritānijas vai Padomju Savienības ievērojami bija pieaugusi ražošana arī nozarēs, kas apkalpoja arī civilo patēriņu. Sekmīgi bija pārvarētas „Lielās depresijas” sekas. Pieauga iedzīvotāju ienākumi, viņi varēja vairāk tērēt, un tas sekmēja vēl lielākas ražošanas pieaugumu. Dzīves līmenis ASV pēc kara bija visaugstākais pasaulē.
Tomēr pāreja uz miera laika rūpniecību arī Amerikā nebija viegla. Palielinājās ražošana, bet pieauga inflācija un valsts budžeta deficīts. Inflācija izraisīja masveida streikus.
Demobilizācija notika ļoti ātri – pusotra gada laikā armija tika samazināta desmitkārtīgi. Lai armijas samazināšana neizraisītu masu bezdarbu, jau kara laikā tika pieņemtas valdības programmas, kas 7,8 miljoniem kara veterānu apmaksāja mācības koledžās un tehniskajās skolās.