Varas organizācijas un komunistiskās ideoloģijas uzspiešana
Lai panāktu lielāku atbalstu komunistiskajam režīmam Latvijā, liela loma tika piešķirta ideoloģiskajam propagandas darbam, ko vadīja Latvijas komunistiskā partija (LKP). Ideoloģizēta tika visas sabiedrības dzīve – izglītība, kultūra, zinātne un sadzīve.
Latvijas Komunistiskā partija bija marksistiskā partija 20. gs. Latvijā, valdošā partija Latvijas PSR (galvenais izdevums — laikraksts "Cīņa").
Latvijas PSR likumdevējorgāns skaitījās Augstākā Padome (AP), kuru „ievēlēja” uz pieciem gadiem. Izpildvaru realizēja AP Prezidijs un Ministru Padome (līdz 1947. gadam Tautas komisāru padome).
Svarīgi!
Izpildu, tiesu un likumdevējas varas dalījums bija tikai formāls, jo visu diktēja Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP) no Maskavas.
Lai gan LKP skaitījās strādnieku partija, un strādnieku skaits tajā tika mākslīgi uzturēts, faktiski tā bija partijas elites varas instruments. Augstākā institūcija bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), kur par pirmajiem sekretāriem visbiežāk bija Krievijas latvieši, no kuriem vairums pat neprata latviešu valodu. Vietējās partijas komitejas un partijas sekretāri uzņēmumos un iestādēs veica ideoloģisko un uzraudzības darbu.
Latvijas Komunistiskās partijas plakāts
Lai efektīvāk realizētu ideoloģisko darbu izglītības iestādēs, tika radītas jaunatnes masu organizācijas – oktobrēni, pionieri un komjaunieši.
 Oktobrēnu nozīme |  Pionieru nozīme |  Komjauniešu nozīme |
Uzsākot skolas gaitas, visi pirmklasnieki tika uzņemti oktobrēnos. Savukārt, uzsākot mācības ceturtajā klasē, gandrīz visi kļuva par pionieriem. Tuvojoties vidusskolas laikam, bija iespēja kļūt par komjaunieti. Komjauniešos ņēma tikai šīs organizācijas cienīgos.
Šīs organizācijas nodarbojās ar bērnu un jauniešu ideoloģisko audzināšanu. Tie, kas izvairījās no iestāšanās organizācijās, apdraudēja savu turpmāko profesionālo karjeru un augstākās izglītības iegūšanu. Augstskolas izglītībā marksisma – ļeņinisma ideoloģija bija obligāta sastāvdaļa pat eksakto zinību studentiem un aizņēma lielu daļa studiju laika.
Partijas iestādes izveidoja totālu kontroli pār literatūru, mākslu un humanitārajām zinātnēm. Radošā brīvība tika maksimāli ierobežota un radīta visstingrākā cenzūra pār presi un literatūru. Sevišķi tika sekmēta to autoru darbība, kuri literatūrā un mākslā slavināja komunistisko partiju un tās vadoņus. Literātiem bija jāslavē Staļins, padomju armija, krievu tauta („vecākais brālis”), PSRS iekārta un komunistiskā partija.
60. gados PSRS propagandas mašinērija sāka atturēties no dzīvo partijas vadoņu pārmērīgas cildināšanas. Par slavināšanas objektu kļuva proletariāta elka –V. Ļeņina tēls. Vēlāk, PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva varas laikā, „dzīvo vadoņu kults” daļēji atsākās.
V. Ļeņins
Padomju varas aparāts prasīja, lai tauta ne tikai nestātos ceļā režīmam, bet arī izrādītu tam atbalstu. Ar to izskaidrojamas masu demonstrācijas un mītiņi partijas un valsts svētkos, kuros iedzīvotājiem bija jāpiedalās tikpat kā piespiedu kārtā. Nedrīkstēja apšaubīt partijas kursa pareizību – tam vienmēr bija jāizrāda aktīvs atbalsts.
VDK uzraudzība tika nodrošināta pilnīgi pār visu. Jebkuras šaubas vai izteikumi pret kompartijas un tās vadītāju politiku tika uzskatīti par noziegumu pret valsti. Krievu nācijas slavināšana padomju vēstures literatūrā bija viena no svarīgākajām ideoloģijas sastāvdaļām. Vēstures atspoguļojums mācību literatūrā bija galēji izkropļots.
Viens no ideoloģiskā darba svarīgākajiem uzdevumiem bija Latvijas rusifikācijas sekmēšana. Rusifikācijai bija jāsekmē latviešu valodas lietošanas pakāpenisku izskaušanu no valsts un partijas iestādēm, masu medijiem, izglītības iestādēm un literatūras, tomēr tā notika tādā veidā, lai radītu ilūziju par krievu valodas brīvprātīgu pieņemšanu. Juridiski PSRS krievu valoda neskaitījās vienīgā valsts valoda, bet tikai – starpnāciju saziņas līdzeklis.
Ideoloģijas uzspiešana okupācijas periodā eksistēja dažādās formās. Pēc Staļina nāves tā ieguva mazāk asu raksturu, bet 70. gados atkal pastiprinājās.
Pēc bruņotās pretestības apspiešanas opozīcija okupācijas varai ieguva pasīvas formas. PSRS represīvās iestādes izveidoja efektīvu aģentu un represīvo iestāžu tīklu. Rietumu staciju radio raidījumi latviešu valodā („Amerikas balss” regulāri raidīja kopš 1951. g.) tika tehniski traucēti.
LPSR valsts karogs
Gandrīz nekāda atklāta pretestība nebija iespējama. Būtiska loma bija trimdā esošo latviešu organizācijām, kas neļāva pasaulei aizmirst Latvijas okupācijas faktu. Okupētajā Latvijā informācija par jebkurām pret okupācijas režīmu vērstām iedzīvotāju darbībām tika slēpta, lai neviens neuzzinātu par 18. novembrī slepus uzvilktajiem Latvijas karogiem, mītiņiem pie Latvijas valstsvīru kapiem vai uzrakstiem, kas vērsti pret PSRS okupācijas režīmu. Par to, ka pretošanās režīmam nekad netika pārtraukta, liecina VDK arhīvu dokumenti.
1967. gadā Mirušo piemiņas dienā – 26. novembrī, pēc VDK ziņām, J. Baloža, J. Čakstes un Z. A. Meierovica, kā arī „čekas” terora upuru kapus Rīgā apmeklēja aptuveni 70 000 cilvēku. Turpinājās nelielu pagrīdes grupu darbība. Bija atsevišķi mēģinājumi bēgt uz Rietumiem.
VDK sīki uzskaitīja un kontrolēja Latvijas iedzīvotāju saraksti ar radiem ārzemēs, kā arī trimdas latviešu palīdzības sūtījumus radiniekiem Latvijā.