Padomju okupācijas režīms jau 1944. gadā veica mobilizāciju Latvijas teritorijā, ko bija ieņēmusi Sarkanā armija. Daudzi, atcerēdamies „baigo gadu” (1940. - 1941. g. - periods Latvijā, kad notika masveida civiliedzīvotāju deportācija no Latvijas uz Sibīriju), slēpās mežos, lai izvairītos no mobilizācijas PSRS armijā un represijām. Lielākā daļa no viņiem bija bijušie leģionāri. Precīzu skaitļu par nacionālo partizānu daudzumu nav, bet tiek minēts, ka aktīvo cīnītāju varētu būt bijis ap 20 000, bet atbalstītāju skaits ap 80 000.
Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā Pasaules kara.
Pirmās partizānu vienības izveidojās Latgalē 1944. gada rudenī pēc Sarkanās armijas iebrukuma. Par partizāniem sākotnēji kļuva vācu un Sarkanās armijas dezertieri un bēguļojošie no iesaukšanas abās armijās. Vēlāk partizānus papildināja čekas terora upuri, arestēšanai un izsūtīšanai paredzētie un no izsūtīšanām izbēgušie.
Partizāni tiek saukti arī par “meža brāļiem”, jo to apmešanās vietas galvenokārt bija mežu bunkuros.
Pēc Valsts Drošības komitejas (VDK; čekas) arhīvu ziņām, līdz 1947. gadam Latvijā darbojās apmēram 6000 nacionālo partizānu. Līdz 1947. gadam par pretestības izrādīšanu tika represēti vairāk nekā 16 000 cilvēku. 40. gadu otrajā pusē sadursmēs krita apmēram 1500 un tika arestēti 2256 nacionālie partizāni. Sakari ar „pagrīdes” kustību Igaunijā un Lietuvā izveidojās samērā labi. Pretošanās kustība Latvijā bija nodibinājusi sakarus arī ar Rietumvalstīm.
Ar laiku čeka pretestību apspieda. Nacionālo partizānu lielās grupas varēja iznīcināt, tikai iesūtot tajās „čekas” aģentus.
Sevišķi spēcīgas partizānu grupas bija Kurzemē. Kurzemē partizānu cīņas sākās pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, kad mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas leģionāru u.c. latviešu karavīru, jo ne visi leģionāri brīvprātīgi devās uz gūstekņu nometnēm.
Kurzemes partizānu grupa
Daudzos novados padomju varai bija problēmas ar vietējās varas iestāžu izveidi partizānu aktivitāšu dēļ. Vietējo iedzīvotāju vairākums atbalstīja partizānu cīņas. Vēlāk gan cīnītāju skaits saruka, jo 1949. gadā lielās deportācijas rezultātā cīnītājiem tika atņemts lauksaimnieku ekonomiskais atbalsts.
Tomēr veselus 10 gadus PSRS specdienestiem ar militārajām vienībām bija jācīnās pret nacionālo partizānu kustību Latvijā. Pēdējās lielākās partizānu vienības tika likvidētas tikai 1954. gadā.
Lai sekmīgāk realizētu sociālistiskos pārkārtojumus, bija jāsalauž zemniecības ekonomiskā stabilitāte laukos un iedzīvotāju opozīcija pilsētās. Tautas noskaņojums bija padomju režīmam nelabvēlīgs. Vairāki tūkstoši vīri uzturējās mežos un izrādīja bruņotu pretestību partizānu kara veidā. Arī pasīvā pretestība, kas balstījās cerībās uz Rietumvalstu palīdzību, kavēja PSRS sociālisma celtniecības plāna īstenošanu Latvijā.
Lai salauztu antikomunistisko pretestības kustību, tika veikta kārtējā masveida Latvijas iedzīvotāju deportācija.
Svarīgi!
Pēc Latvijas komunistu un padomju darbinieku sastādītiem sarakstiem 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju un Tālajiem Ziemeļiem deportēja aptuveni 43 000 cilvēku.
Izsūtījumā nokļuva sirmgalvji, skolnieki, mazi bērni, jo šoreiz iedzīvotājus deportēja ar visu ģimeni. Līdzi drīkstēja ņemt tikai nepieciešamāko. Izsūtāmo sarakstos tika iekļauti zemnieki, inteliģences pārstāvji, bijušie sabiedriskie darbinieki un nacionāli noskaņotie strādnieki. Iedzīvotājus ar bruņotu apsardzi sadzina stacijās un preču vagonos aizveda trimdā. Pēc Staļina nāves (1953.g.) 50. gadu otrajā pusē PSRS varas iestādes izsūtītajiem ļāva atgriezties dzimtenē. Tie, kuri izdzīvoja, centās atgriezties. Daudzi izsūtījuma laikā bija zaudējuši tuviniekus un sabojājuši savu veselību. Līdz 1963. gadam Latvijā atgriezās aptuveni 31 600 cilvēku.
Kopumā no 1945. gada līdz 1953. gadam terora un deportāciju rezultātā Latvija zaudēja vairāk kā 100 000 cilvēku. Represijās bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju skaits bija lielāks nekā kara laikā kritušo latviešu karavīru skaits. Ja karā bojā gājušajiem karavīriem pieskaita vācu okupācijas laikā iznīcinātos iedzīvotājus un latviešu bēgļus Rietumos, Latvijas iedzīvotāju zaudējums Otrā pasaules kara rezultātā bija ap 400 000 cilvēku.