Vācijas noziegumi pret cilvēci
Otrā pasaules kara laikā izdarītos bezprecedenta noziegumus pret cilvēci apzīmē ar jēdzieniem – genocīds un holokausts.
Svarīgi!
Genocīda definīciju pieņēma pēc kara, un ar to apzīmē mērķtiecīgu kādas etniskas, reliģiskas utt. grupas iznīcināšanu par piederību pie šīs grupas.
Totalitārās valstis – Vācija un PSRS – pastrādāja noziegumus pret vairākām nācijām.
Holokaustu var nosaukt par genocīda paveidu, kuru īstenojot nacistiskais režīms mērķtiecīgi un sistemātiski iznīcināja ebrejus, čigānus un garīgi slimus cilvēkus.
1940. un 1941. gadā Vācijā tika nogalināti garīgi slimi cilvēki, kas slimoja ar smagām iedzimtām slimībām, epileptiķi. Šo noziegumu, maskējot totalitāriem režīmiem raksturīgā stilā, nosauca par „eitanāziju”.
Upuru skaits Vācijā sasniedza 70 000.
Pirms ebreju holokausta tika ierobežotas ebreju tiesības un izveidoti ebreju geto. Tiek uzskatīts, ka ne vēlāk kā 1941. gada vasarā Hitlers deva rīkojumu sākt ebreju masveida iznīcināšanu.
Eiropas ebreju iznīcināšana sākās tieši okupētās Padomju Savienības teritorijā un Baltijas valstīs. Padomju ebreji nacistu acīs bija sliktāki nekā Rietumeiropas ebreji. Tieši viņus nacisti vainoja par „boļševisma sērgas” izplatību. Sešos mēnešos kopš iebrukuma PSRS teritorijā tika iznīcināta ievērojama daļa dzīvojošo ebreju.
Svarīgi!
1942. gada janvārī Reiha drošības galvenās pārvaldes priekšnieka Reinharda Heidriha vadībā notikušajā Vanzē apspriedē (Berlīnē) tika pieņemts lēmums iznīcināt Vācijas un pārējās Rietumeiropas ebrejus. Šis lēmums tika nosaukts par ebreju jautājuma „galīgo atrisinājumu”.
Rietumeiropas ebrejus plānoja pārvietot uz mazāk civilizētajiem Austrumiem (Poliju, Baltijas valstīm) un tur iznīcināt.
Sākumā ebrejus iznīcināja nošaujot. Izmantoja arī nosmacēšanu speciālās slēgtās kravas mašīnās, kur kravas telpā ievadīja automobiļa izplūdes gāzes. Visbeidzot tika izveidots īpašs iznīcināšanas nometņu („nāves nometņu”) tīkls, kurā ebrejus iznīcināja t.s. „gāzes kamerās”. Pirmās šāda veida nometnes izveidoja pirmskara Polijas teritorijā Belzecā, Sobiborā un Treblinkā.
1942. g. masveida slepkavošanas uzsāka Aušvicē. Slepkavošana tur notika gandrīz vai ar rūpniecisku vērienu. Iznīcināšanai lietoja īpaši šim nolūkam izstrādātu gāzi. Tika uzcelta krematorija, kurā notika upuru izģērbšanās, nonāvēšana un līķu sadedzināšana. Cilvēki bieži nonāca krematorijā tieši no turpat iekārtotās dzelzceļa stacijas. Upuriem atņemtās vērtslietas, izrautos zelta zobu kronīšus, SS „deponēja” Valsts Bankā. Aušvices nāves nometnē tika iznīcināti 1,1 milj. ebreju un 100 000 padomju karagūstekņu, poļu un čigānu.
Aušvice
Kopumā holokaustā gāja bojā gandrīz 6 milj. Eiropas un Ziemeļāfrikas ebreju.
Necilvēcīga bija arī izturēšanās pret karagūstekņiem, īpaši pret padomju karavīriem. No aptuveni 5,8 milj. padomju karagūstekņu 3,3 milj. gāja bojā vai tika nogalināti. Dažās koncentrācijas nometnēs ārsti veica medicīniskus eksperimentus ar cilvēkiem. Plaši pazīstami ir eksperimenti ar padomju karagūstekņiem, kurus izmantoja, lai pētītu cilvēka ķermeņa atdzišanas procesus. Pētījumu nolūks bija izstrādāt metodes, kā palīdzēt vācu lidotājiem, kas notriekti virs jūras. Citos eksperimentos tika pētītas vieglas un efektīvas sterilizācijas metodes, to nolūks bija samazināt „mazvērtīgo” tautu iedzīvotāju skaitu. Izturēšanās pret citu valstu karagūstekņiem bija labāka – atkarībā no tautas „rases pilnvērtības”. Tomēr bija gadījumi, kad tika nežēlīgi slepkavoti angļu un amerikāņu gūstekņi, īpaši kara lidmašīnu piloti, kurus vainoja postošajos uzlidojumos. 1944. gadā decembrī esesieši noslepkavoja vairāk kā 100 amerikāņu karagūstekņu.
Padomju režīma noziegumi pret cilvēci nav guvuši tik plašu vērtējumu kā holokausts.
Katiņa
Svarīgi!
Katiņas slaktiņš bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā. 1940. g. pavasarī Staļins parakstīja nāves spriedumu poļu virsniekiem, karavīriem, kara gūstekņiem, kas atradās Kozeļskas, Ostaškovas un Starobeļskas nometnēs.
Drīz pēc tam Katiņā, Menojē un Harkovā sākās poļu virsnieku un civilo ierēdņu iznīcināšana. Toreiz (ar šāvienu galvā no aizmugures) tika nošauti 14 552 poļu gūstekņi un 7205 ieslodzītie no Ukrainas rietumu daļas un Baltkrievijas.
Daudzus gadus Padomju Savienība poļu virsnieku noslepkavošanā vainoja vāciešus. Šo versiju atkārtoja arī poļu vadošie komunisti.
Patiesība nebija zināma, jo trūka pētījumu, padomju arhīvu dokumenti nebija pieejami. Pat demokrātiskās Krievijas valdība apgrūtināja pieeju šiem materiāliem, kā arī lika šķēršļus noziegumu vietu apzināšanai. Pirmie 1942. gadā poļu karavīru masu kapus uzgāja poļu strādnieki, kurus vācieši ar varu Katiņā piespieda strādāt. Strādnieki šajā vietā uzlika divus bērza krustus, taču plašāk informēt sabiedrību par atradumiem ļoti baidījās.
PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam.
1941. g. jūnija sākumā Baltijas teritoriālā apgabala strēlnieku korpusa komandierus izsauca uz Maskavu, pēc tam arestēja un nošāva. 13. – 14. jūnijā armijas vasaras nometnē Litenē tika arestēti un izsūtīti uz Sibīriju 500 latviešu virsnieki, vairākus desmitus jau nošāva Litenē. Līdzīgs liktenis bija arī Igaunijas un Lietuvas virsniekiem.
GULAGs
Padomju sistēma izmantoja izvērstu vergu darba nometņu sistēmu, kas nežēlīgo apstākļu ziņā daudz neatpalika no nacistu nometnēm. Tā iegāja vēsturē ar nosaukumu – GULAG. PSRS nometnēs netika izvirzīts uzdevums nogalināt ieslodzītos, bet rezultāti bija līdzīgi.
Jau kara pirmajos mēnešos uz Kazahiju un Sibīriju tika deportēti Pievolgas vācieši, kuru senčus savulaik bija uzaicinājusi Ķeizariene Katrīna II. 1944. – 1945. g. deportēja Ziemeļkaukāzas tautas: čečenus, ingušus u.c., kā arī Krimas tatārus. Represīvais aparāts gādāja, lai Gulagā netrūktu ieslodzīto – tur tika ievietoti no aplenkuma izkļuvušie padomju karavīri, cilvēki, kas uzdrošinājās runāt par Sarkanās armijas sakāvēm. Bez tiesas un izmeklēšanas nogalināja cilvēkus, kas bija sadarbojušies ar vācu varas iestādēm, pat pagasta vecākos, sievietes, kam bija sakari ar vācu karavīriem.
Cilvēktiesību pārkāpumi ASV
Cilvēktiesību pārkāpumi notika arī demokrātiskajā ASV. 1942. g. pavasarī izveda aptuveni 110 000 japāņu no Klusā okeāna piekrastes štatiem un izvietoja internēto nometnēs valsts vidienē. Daži baidījās no „japāņu sabotāžas” (tas, ka tāda nebija atklāta, it kā apliecināja japāņu viltīgo konspirāciju), citi baidījās no japāņu desanta Klusā okeāna piekrastē. Valdība vēlējās nomierināt Pērlhārboras notikumu rezultātā satraukto sabiedrisko domu.