Atlantijas harta
1941. g. augustā uz kuģa „Augusta” pie Ņūfaundlendas notika ASV prezidenta F. Rūzvelta un britu premjerministra V. Čērčila tikšanās. Tās laikā tika parakstīta Atlantijas harta, kas pauda pasaulei abu valstu priekšstatus par pasauli pēc kara. Hartā ASV vēl nesolīja iesaistīties karā, tomēr apliecināja abu valstu kopīgos mērķus.
Hartā abas lielvalstis uzsvēra, ka:
- netieksies pēc teritoriāliem ieguvumiem,
- atzīs tautu pašnoteikšanās tiesības,
- apņemas atjaunot pakļauto tautu suverēnās tiesības,
- apņemas izveidot taisnīgāku un drošāku pēckara pasauli.
Vēlāk arī PSRS pievienojās Atlantijas hartai. Staļins piekrita to atbalstīt tikai ar nosacījumu, ka tiks ievērota katras valsts konkrētā situācija, vajadzības un vēsturiskās īpatnības.
Jau kara laikā skaidri bija redzams, ka lielvalstīm pastāv atšķirīgi uzskati par pasaules, īpaši par Austrumeiropas politisko attīstību. ASV vismaz vārdos centās ievērot Atlantijas hartā deklarētos tautu pašnoteikšanās, demokrātijas un brīvā tirgus principus. Savukārt PSRS vadība nekad nebija izjutusi morālu saistību slogu.
Lendlīze
1941. gada 11. martā ASV kongress pieņēma likumu par lendlīzi (angļu – lend – aizdot, lease – iznomāt). Tas paredzēja materiālās palīdzības sniegšanu tām valstīm, kuru drošības nodrošināšana bija būtiska ASV.
Līdzko tas kļuva iespējams, ASV un Lielbritānija tā saucamās lendlīzes ietvaros sāka PSRS piegādāt kara materiālus un pārtiku. Piegādes notika ziemeļos caur Murmansku, kā arī caur Irānu un Kaukāzu, pa Kluso okeānu. ASV piegādāja preces ne tikai PSRS, bet arī Lielbritānijai un Ķīnai. Kopumā ASV piegādāja preces 49 miljardu dolāru vērtībā (aptuveni 30 miljardu dolāru lielu palīdzību saņēma Britu impērija, galvenokārt Anglija).
ASV piegādāja PSRS preces 9,5 miljardu dolāru vērtībā, piemēram, alumīniju lidmašīnu būvei, kravas automobiļus, pārtikas preces, īpaši gaļas konservus.
Lendlīzi kavēja zemūdeņu karš Atlantijas okeānā. Jau kara sākumā vācu zemūdeņu ofensīva pret britu kara un tirdzniecības kuģiem norisinājās sekmīgi. Galvenais vācu zemūdeņu mērķis bija ierobežot Lielbritānijas satiksmi ar ASV. Vācija centās nogriezt britus no izejvielu, kara materiāla un dzīvā spēka resursiem.
Vācu zemūdens flote līdz 1943. g. nodarīja lielu postu Sabiedroto flotei. 1940. g. beigās Vācija sāka izmantot tā saucamo vilka bara taktiku, kad viena zemūdene izlūkoja Sabiedroto konvoja atrašanās vietu, bet naktī tam uzbruka zemūdeņu grupa.
Sākot ar kara pirmajām dienām, J. Staļins sāka pieprasīt tiešu militāru palīdzību PSRS – sākumā karavīrus, ko varētu nosūtīt uz padomju – vācu fronti, vēlāk Otrās frontes atklāšanu. (Jau kopš 1941. g. J. Staļins pieprasīja atklāt vēl vienu fronti Eiropā, lai daļa Vācijas spēku tiktu atrauti no Austrumu frontes. Jaunā fronte tika saukta par Otro fronti.) Sabiedrotie vēlējās nopietni sagatavoties tās atklāšanai. Rietumi uzskatīja, ka Otrajai frontei jābūt uzvaru nesošai, nevis operācijai, kas tikai atrautu daļu Vācijas spēku no padomju – vācu frontes.
PSRS un Lielbritānija
1941. g. decembrī Maskavas sarunās ar britu ārlietu ministru Antoniju Īdenu J. Staļins pieprasīja gan pēc iespējas ātrāku Otrās frontes atklāšanu, gan arī izvirzīja teritoriālu pārmaiņu plānu Eiropā (laikā, kad vērmahts tikko bija atsviests no Maskavas).
Diktators paziņoja A. Īdenam, ka Baltijas valstu piederība pie PSRS ir „aksioma”. Britu delegācija nepārliecinoši pretojās šiem un citiem PSRS pēckara plāniem. Nespēja vienoties šajā jautājumā bija galvenais cēlonis, kāpēc netika panākts padomju – britu sadarbības līgums.
A. Īdens
Jau 1942. g. martā Lielbritānija piekrita atzīt Baltijas valstu piederību pie PSRS. Tomēr 1942. g. draudzības un sadarbības līgumā, ko Londonā noslēdza britu un PSRS valdības, teritoriālie jautājumi netika skarti tāpēc, ka tam nepiekrita ASV un netika panākta vienošanās par Poliju. Tādējādi nenotika Baltijas valstu aneksijas juridiska atzīšana. Jau 1934. g. Rietumi saprata, ka viņiem nav līdzekļi, lai aizkavētu padomju rīcības brīvību Sarkanās armijas ieņemtajās teritorijās. Viņi centās saistīt PSRS ar līgumiem, garantijām un pat „džentlmeņa norunām” un uzskatīja, ka Padomju Savienība ar laiku kļūs civilizētāka.
Teherānas konference
No 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā padomju un britu kontrolētās Irānas galvaspilsētā notika pirmā triju lielvalstu (PSRS, ASV, Lielbritānijas) vadītāju tikšanās. Galvenais jautājums bija par Otrās frontes atklāšanu un pēckara kārtību Eiropā.
Lai paātrinātu nacistiskās Vācijas sakāvi, konferences dalībnieki vienojās par Sabiedroto spēku uzbrukumu Normandijā (Francijā). PSRS piekrita iestāties karā ar Japānu pēc Vācijas kapitulācijas. Lielvalstu vadītāji pārrunāja arī pēckara robežu jautājumu. ASV un Lielbritānija akceptēja PSRS robežas, kas bija izveidojušās Molotova – Ribentropa pakta rezultātā. Konferencē netiešā veidā tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. Rūzvelts paziņoja Staļinam, ka ASV nedomā karot ar PSRS Baltijas valstu dēļ, tomēr izteica vēlmi, lai 2-3 gadus pēc kara Baltijas valstīs notiktu tautas nobalsošana par piederību PSRS.
V. Čērčila vizīte Maskavā
1944. g. rudenī, apmeklējot Maskavu, V. Čērčils sarunā ar J. Staļinu iesniedza viņam mazu papīra lapiņu, kurā bija uzrakstīts (procentos izteikts) ietekmju sfēru sadalījums Balkānos. Staļins uzvilka ķeksi uz lapas. Tā ir viena no nedaudzajām neoficiālajām ziņām par ietekmes sfēras sadali. Kaut arī V. Čērčils pēc kara centās mazināt šī notikuma nozīmi, tomēr ir skaidrs, ka šāda rīcība nostiprināja J. Staļina pārliecību, ka Rietumu sabiedroto uzskati par pasaules kārtību neatšķiras no viņa viedokļa, bet runas par tautu pašnoteikšanos un demokrātiju ir tukšas runas.
V. Čērčils
Jaltas konference
Jaltas konferencē 1945. g. februārī padomju Krimā turpinājās Polijas likteņa apspriešana. Konference piekrita Polijas austrumu robežu noteikt pa Kērzona līniju, akceptējot PSRS veikto Polijas teritorijas aneksiju. Konferencē nolēma Vācijā izveidot 4 okupācijas zonas, izdalot zonu arī Francijai. Tā kā PSRS apsolīja pieteikt karu Japānai, ASV piekrita nodot PSRS Japānai piederošās Kuriļu salas un Sahalīnas dienvidu daļu.
Pēc F. Rūzvelta nāves 1945. g. 12. aprīlī par prezidentu kļuva viceprezidents Harijs Trumens, kurš attiecībās ar Maskavu bija uzstājīgāks nekā F. Rūzvelts. Īpaši sašutusi ASV administrācija bija par sovjetizācijas politiku Polijā.
Pēc F. Rūzvelta nāves 1945. g. 12. aprīlī par prezidentu kļuva viceprezidents Harijs Trumens, kurš attiecībās ar Maskavu bija uzstājīgāks nekā F. Rūzvelts. Īpaši sašutusi ASV administrācija bija par sovjetizācijas politiku Polijā.
Svarīgi!
1945. g. aprīlī V. Molotovam apmeklējot Vašingtonu, ASV izteica viņam asus pārmetumus par represijām pret poļiem, atteikšanos izveidot demokrātisku Polijas valdību un Rietumu interešu neievērošanu. Attiecībās starp Rietumiem un PSRS sāka iezīmēties „aukstā kara” pazīmes.